Gadu mijai tuvojoties, allaž kavējamies pārdomās. Par laiku, kas nez kāpēc ir tik nežēlīgs un atņem mūsu iespējas, jo steidzas arvien ātrāk un ātrāk, kļūdams par šķērsli nodomiem. Un atkal apņemamies neko neatlikt uz rītdienu. Apņemamies?!
Jo nestabilāka ekonomiskā situācija, jo vairāk sanāk taupīt un nežēlīgāk ekspluatēt darbiniekus. Cilvēkus katru dienu dzen domas – neizkrist no aprites, noturēties darbā. Šī bijusi 2014. gada iezīme, un, šķiet, nākamajā gadā šajā jomā daudz nekas neuzlabosies. Ja vien paši nesāksim sevi piebremzēt un pataupīt. Kam taupīt? Mēģināšu atbildēt ar rindām no vēstules, ko kāds draugs man atrakstījis no tālienes: «Džeimss Bonds teicis, ka tu dzīvo tikai divreiz. Padomā par to dzīvi, kas būs pēc nemitīgā pārpūlē pavadītajiem darba gadiem. Tev taču jāsaglabā kāds spēks, dzīvelīgums un veselība gadiem pensijā, ko pavadīt kopā ar dēlu, mazbērniem, kad izlasīt tās grāmatas, kurām tagad nav laika, apskatīt un sakārtot savas kolekcijas, ko tagad nedari, aizbraukt ceļojumos, kam pietrūkst dienu. Darbs ir tikai darbs, nevis visa dzīve.» Novēlu ikvienam lasītājam paturēt prātā šos vārdus.
Nākamais manā pārdomu mozaīkā ir fenomens, kas pārņem aizvien plašāk, – nesarunāšanās un nesaprašanās. Kāds austrumnieku sakāmvārds apliecina – akmens un krūkas saruna neizdodas. Cik bieži un dažādās situācijās mūsu ikdienas gaitās iznāk būt krūkai, kas mēģina runāt ar akmeni! Ko tur liegties – tādi neizdevušies dialogi, nerasta sapratne gan globāli, gan valstī, Saeimā un valdībā, gan mūsu pašu pašvaldībās un ģimenēs ir bijusi aizvadāmā gada realitāte.
Ar cilvēkiem vajag runāt, viņi jāuzklausa – ja tas izpaliek, rodas daudz neziņas, neizpratnes, greizu pieņēmumu un aizspriedumu. Runāsimies, tērzēsim, jautāsim paši un prasītājam atbildēsim, tad nākamajā gadā jutīsimies pārliecinātāk un drošāk! To uzskatām par vienu no «Bauskas Dzīves» uzdevumiem – uzturēt dialogu, nest skaidrību, novērst pārpratumus un palīdzēt cilvēkiem.
