Kas tā tāda? Tā, iespējams, sauktos izdomāta latviešu dāma Ilze Marta Kalniņa, ja viņas vārdu vjetnamieši izkropļotu tikpat nežēlīgi, kā to nesen izdarīja kāds Latvijas valodnieks ar tālās nācijas cilvēku vārdiem manā aprakstā par viņu viesošanos Zorģu bibliotēkā. Kaut arī pastāvošajos «Noteikumos par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju» minēti uzvārdu atveides principi un vjetnamiešu vārdi it kā rakstīti atbilstīgi tiem, es tomēr šādai nostājai nepiekrītu un domāju, ka noteikumi jāmaina.
Līdzīgi ignorantu attieksmi valodnieki demonstrēja, paziņojot – Latvijas darbavietās «nav pieļaujams, ka darbinieki, veicot amata pienākumus, savā starpā sarunājas svešvalodā». «Vienīgo patiesību» varētu sagaidīt no padomjlaika dīvaiņiem, bet ne no mazas nācijas profesionāļiem, kas izprot sabiedrības atvērtības lomu tās attīstībā, latviešu gadījumā – izdzīvošanā.
Te ir runa par cieņu pret katra cilvēka esību, kas tik svarīga Rietumu kultūrā. Te ir runa par mūsu pašu tiesībām un pašcieņu. Cik reižu par apsmieklu kļuvušas mūsu valsts amatpersonas, nespējot sarunāties svešvalodā starptautiskajā arēnā? Vai jau amputētas atmiņas par izgāšanos pasaules medijos ar «nasing spešal»? Kurš man var aizliegt darbā sarunāties krieviski vai angliski ar kolēģi, kurš dosies komandējumā uz ārzemēm un vēlas atsvaidzināt svešvalodu? Varbūt valodas centrs turpmāk vaktēs, vai nerunāju angliski pa telefonu ar zvanītāju no citas valsts?
Tas, ka Krievijas mediji mūsu ierēdņu paštaisnuma izpausmi izmantoja savai propagandai, bija viegli paredzams. Ja latviešu valodas tīrības sargātājiem pašiem trūkst prāta padomāt, pirms runā, viņiem tomēr derētu piekomandēt gudru preses sekretāru, kas iepriekš izskatītu publiskās izpausmes, lai turpmāk izvairītos no tik ražīgu «aklai vistai graudu» pamešanu Lielā Lāča maitasputniem.