Par iecerēto dzelzceļa maģistrāli «Rail Baltica» ir folklorizējies teiciens: «Ja būvē, tad lai līnija iet gar kaimiņa māju, ne gar manējo!» Liktenis un Eiropas ierēdņi kopā ar pašmāju speciālistiem lēmuši, ka šī mūsdienu prātula attiecināma arī uz mani. Esmu no tiem, kurš klusos vasaras vakaros, iespējams, dzirdēs sliežu dunoņu zem ātrgaitas vilcienu riteņiem. Maģistrāle no manas lauku viensētas ieplānota pāris kilometru attālumā.
Citās Eiropas valstīs esmu braucis ar ātrvilcieniem kā pasažieris, tie ir ērti, moderni, pārvietojas ļoti klusu, braukšana tajos ir tīkama, vagonos ir dažādas konfigurācijas sēdvietas mazākām un lielākām kompānijām, tajos var lietot internetu. Varu apliecināt – maģistrāles radītais troksnis būs mazs kaitējums.
Bēdīgāk tiem, kuriem trasi ierobežojošais žogs tiks uzsliets tuvu mājai. Piedāvātajos divos sliežu izbūves variantos ir īpašumi, kuriem šāda nepatīkama situācija pēc gadiem kļūs realitāte. Izstrādājot detalizētu plānu, iespējama arī kādas ēkas nojaukšana. Nav grūti iejusties īpašnieka ādā. Tomēr gribas cerēt, ka, emocijām norimstot, projekta noliedzēji – gan tie, kam maģistrāle dunēs līdzās mājai, gan tie, kas to ne redzēs, ne dzirdēs, nedz arī izmantos, centīsies domāt tālāk par savu deguna priekšu.
Laika ritējums ir nepielūdzams. Tehnoloģiju attīstība, sabiedrības vajadzības ievij tajā ne tikai atvieglojošus, bet arī neērtus un netīkamus vaibstus. Iedomāsimies – ja nu 19. gadsimta otrajā pusē, kad Latvijā tapa Pēterburgas–Varšavas dzelzceļš, tā laika muižkungi ar bisēm un zemnieki ar dakšām būtu metušies virsū sliežu būvētājiem? Gan jau bija iebildumi arī tolaik, taču maģistrāles tapa, ļaujot arī latviešiem ieelpot krievu un eiropiešu kultūras un pārmaiņu gaisu. Līdzīgi būs arī tagad – mums ir vajadzīgi jauni, moderni ātrgaitas sliežu un bezsliežu ceļi. Vairākums sabiedrības no šī projekta iegūs. Skarbi, bet kādam tas būs jāpiecieš – vairākuma labā.
