Pavasara kūlas dedzināšanas sērga ir vairāk sociāla nelaime un bezsaimnieciskums nekā izpratnes trūkums par vidi, portālam pauž aptaujātie lietpratēji.
Zemgalē kūlu dedzina tie, kuri negrib rudenī pļaut savas platības, uzskata iecavnieks Tālrīts Krastiņš, firmas «Metrum» mērnieks Zemgalē. «Pļaušana maksā naudu, un par aizaugušām platībām nodoklis jāmaksā lielāks, tāpēc piešaut špicku ir vieglāk,» vērtē speciālists, «arī man ir mazdārziņš, kur starp ogu krūmiem un augļu kokiem aug zāle, vasarā to pļauju reizi divās nedēļās. Tāpēc varu iedomāties, ka kādam «kopt ar sērkociņu» zemes platību šķiet vienkāršāk, jo tad nevajag tik daudz strādāt un piepūlēties. Varbūt īpašnieks zemesgabalu negrib pārdot, kaut arī apsaimniekot nespēj. Ne visu var iznomāt – ir nepieejamas vietas, kur zemi lāgā nevar apstrādāt.»
«Darba gaitās apmeklēju daudz īpašumu Zemgalē un visā Latvijā. Esmu novērojis, ka mīts par Latgales nesakoptību ir mīts, tur ir apstrādāti lauki, labi uzturēti īpašumi, reģionālās nozīmes ceļi labāki nekā mūsu pusē,» stāsta T. Krastiņš, «vislabāk apstrādāta zeme ir Rundāles novadā, arī Iecavas apkaimē parādās jauni līdumi. Taču ir vietas, kur cilvēku palicis maz, arī zeme tur mazāk sakopta.»
Līdzīgu viedokli pauž Pasaules Dabas fonda speciālists Jānis Rozītis: «Vides speciālistu skatījumā kūlas dedzināšana vairāk ir sociāla nelaime un bezsaimnieciskums, mazāk izpratnes trūkums par kaitējumu videi. Ja kūla dedzināta agrāk pavasarī, kā tas bija šogad, galvenokārt no tā cieta kukaiņi. Ja to dara vēlāk, kad putni jau ligzdo, tad var iet bojā mazie putnēni. Ļoti lielu kaitējumu var nodarīt nepieskatīts kūlas ugunsgrēks, kas pārmeties uz ēkām, augļu dārziem, mežiem.»
