Kā pavasarī «pabarot» dārzu

Pēc garās ziemas esam noilgojušies pēc darba dārzā. Arī dārzam, tāpat kā cilvēkam, ir vajadzīga barība. Kā pavasarī pabarot dārzus, siltumnīcas un tajos augošos augus, stāsta agronome un mikrobioloģe Jūlija Vilcāne.

Agronome uzsver, ka attiecībā uz mēslošanu svarīgi saprast – Latvijā pārsvarā ir skābas augsnes, taču ne visur. Piemājas dārzos, kur bieži lieto pelnus, tā var būt ar optimālu pH. «Mani aicināja apskatīties avenājus, kam ir jau septiņi gadi un vajadzētu būt ražas pilnbriedā, bet tie neaug un neražo. Pirmais, ko izdarījām, testējām augsni. Tā bija skāba – pH līmenis bija 4,2, normāli būtu 6, avenēm – pat 7. Tikai kaļķojot augsni un izmantojot kālija magnēziju – elementu, kā trūka, tika panākts, ka avenāji sāka augt un tos neizara, sāka cītīgāk mēslot un parūpēties par augu aizsardzību. Daudzgadīgiem augiem tas ir svarīgi,» saka J. Vilcāne.

Bieži vien cilvēki uzskata, ka minerālmēsli ir inde, un negrib tos izmantot savos dārzos, bet tajā pašā laikā grib lielus, sulīgus augļus un domā, ka šķirne ir nederīga. Gurķi rūgti, tomātiem melni «deguntiņi», kāpostiem tukši vidi. Tas tāpēc, ka nedodam augiem to, kas tiem ir vajadzīgs. «Mūsdienās šķirnes ir selekcionētas tā, lai tās dotu ražu, bet tām attiecīgi vajag arī «ēdienu» un mikroelementus. Ja kaut ko no tā izlaižam, nav godīgi prasīt no augiem lielu ražu, bet neko daudz neieguldīt. Tādēļ svarīgi sabalansēt minerālmēslu izmantošanu un dabisko mēslošanu, jo nepieciešama ilgtspējīga mēslošana,» stāsta agronome.

Svarīga ir ne tikai kaļķošana, bet viss, ko lietojam, lai samazinātu augsnes skābumu jeb paaugstinātu tās pH līmeni. Kaļķojot augsni, no tās iegūst vairāk. Augsnē, īpaši mālainā, ir daudz dažādu elementu, bet ne viss ir pieejams augiem. Kaļķošanas galvenais uzdevums ir panākt, ka augs spēj uzņemt pēc iespējas vairāk barības vielu. Visvairāk tiem vajadzīgi slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K).

Ja augsne ir skāba, tad tajā nekas nebojājas, bet nokritušiem āboliem, lakstiem ir tajā jāsadalās. Ja tie pūst, veidojas sliktas vielas, slimību ierosinātāji, un augsne nav augam derīga. «Alūksnes pusē ir ļoti dažādas augsnes. Vienā lauka pusē smilts, otrā – māls. Vieglākais risinājums blīvam un smagam mālam ir to regulāri kaļķot, augsne kļūst drupenāka, to ir vieglāk apstrādāt, un uzlabojas struktūra. Daļai dārzeņu, piemēram, bietēm, kāpostiem, sīpoliem, puraviem, burkāniem, ir vajadzīga neitrāla, pupiņām, tomātiem, zirņiem, ābelēm, ķiršiem – skāba vai neitrāla, krūmmellenēm, avenēm, rododendriem – skāba augsne,» skaidro J. Vilcāne.

Kā un ar ko kaļķot augsni? Visās augsnēs tas nenotiek vienādi. Tādēļ svarīgi veikt to analīzes, lai noteiktu pH līmeni tajā. Jo smagāka augsne, jo vairāk kaļķojamā materiāla nepieciešams. Kaļķošanai izmanto sasmalcinātus iežus – kaļķakmeni vai dolomītu, dolomīta šķembas vai miltus, krītu. Pavasarī agronome kaļķošanai iesaka izmantot krītu, bet rudenī papildināt ar šķembām vai dolomīta miltiem, kas derēs ilgtermiņā. Populāri ir granulētie materiāli, ko var izkaisīt lielās platībās ar minerālmēslu izkliedētāju.

Mazdārziņu mēslošanai bieži izmanto pelnus, kas papildus satur arī citus barības elementus, īpaši kāliju, bet tos nedrīkst lietot par daudz. Kaļķošanai izmantojot pelnus, ar kāliju jau tā bagātā augsnē var rasties kālija pārbagātība, kas traucēs magnija, kalcija un citu barības elementu uzņemšanu. Ja nav veiktas augsnes analīzes un nav zināms kālija nodrošinājums, pelnus nelielās devās labāk izmantot mēslošanai. Svarīgi arī, lai tiem nebūtu kaitīgu piemaisījumu, kas rodas, piemēram, dedzinot plastmasu. Ja pelnus mēslošanai lieto regulāri, tad kaļķošana šīm platībām nav nepieciešama. Pelnus nevajadzētu izmantot krūmmelleņu un citu skābu augsni mīlošu augu mēslošanai.