Reiz likās, ka uzsmaidīja veiksme. Kādu dienu iegriezos darīšanās novada domē un uz palodzes ieraudzīju maizes gabalu. Tā jau ņemt nevar, tāpēc paprasīju atbildīgajam. «Uzraksti iesniegumu un ņem, bet tikai nomā, jo puse pieder pašvaldībai, bet otrai pusei var uzrasties lietotājs.» Prasu – kā tas ir nomā, un kāda tad ir lietas izcelsme? Izrādās, reformas gaitā esot atvesta no kāda pagasta mērnieka darījumu galda, kur bijusi kā uzkoda un «sastiķēšanas» sastāvdaļa. Nomā nozīmē to, ka kost tajā nedrīkst, apēst nevar, drīkst tikai laizīt un jānomaksā nomas un īpašuma nodoklis katru gadu ar 1,5 procentu likmi. Nodomāju, ka pārāk strikti noteikumi, bet piekritu, jo tomēr labāk tā nekā nekas.
Mājās sāku pētīt to maizīti, viens gals appelējis, jāuzlabo stāvoklis, jo citādi nu pavisam nav iekārojama. Pieci gadi taču būs jālaiza… Paņēmu sviestu, kas bija nolikts cilvēkiem, kā sieva saka, «tirgošanai», uzziedu kārtu sviesta, bet tajā galā, kur maizīte iepelējusi, dubultā kārtā, lai izskatās pēc pārtikas produkta. Un te pēkšņi neraža – uzrodas lietotāja mantinieki tieši tai pusei, kur uzsmērēju visbiezāko sviesta kārtu. Pat nepaspēju ne reizes nolaizīt, un sviests jau bija iesūcies pa daļai maizītē. Pašvaldība nebrīdinot pārtrauca nomas līgumu un pusi no maizes atdeva lietotāja mantiniekiem. Es pašvaldībā saku, ka tas lietotājs nemaz nav lietojis, ja jau viņa mētājās pa palodzi. Varbūt viņam īsti negāja pie dūšas.
Neskatoties uz to, pašvaldībā ir sakrājies nodokļu parāds. Kaut gan bija iedots aplaizīšanā ar iespēju iekosties, tātad privatizēt ar 0,5 procentu nodokļu likmi uz desmit gadiem.
Cienījamie lasītāji! Jūs jau saprotat, ka runa nav par maizīti un sviestu, bet gan par tikko sakoptu nomas zemīti. Gan maizīte, gan mūsu tēvu zemīte ir svētas lietas, ar ko tik vienkārši nevar mētāties, to jau nu gan vajadzētu saprast deputātu komisijām, kas mūs ved uz attīstību.
Reiz uz kapiem no Austrālijas atbrauca bijušā zemes īpašnieka mazmeita un apskatīja arī vectēva bijušo īpašumu. Tas, protams, ir sakopts. Viņa vaicāja, kā lietojam šo īpašumu. Atbildēju, ka mūsu Zemessardzes bataljons šo teritoriju izmanto taktiskajām apmācībām vairākas reizes gadā. Mazmeita apraudājās, ka viņas vectēva sviedriem slacītā zemīte papildus izmantota tik cēliem mērķiem.
Zemes vērtība nav naudā vien mērāma, un neviens man nevarēs liegt sakopt un apstrādāt šo zemi kaut vai tikai šo asaru dēļ. Par savām tiesībām ir jācīnās. Jā, tas maksā naudu. Latvijā ir palikuši paši sīkstākie zemes īpašnieki un nomnieki.
Jaunajā gadā zemniekiem novēlu izturību un visos gadījumos neko neatstāt pusratā.
