Televīzijas žurnālistes Dainas Bruņinieces darba mūžā ir daudz amizantu stāstiņu, un te daži, ko raidījuma «Savai zemītei» veidotāja atklāja sarunā ar Zorģu bibliotēkas lasītājiem.
Ticamie joki
Atgūtajā brīvībā jaunveidotajiem medijiem 1. aprīlī, Joku dienā, tika izplatīt visādas ticamas un gluži absurdas, taču neīstas ziņas, kas uzjautrināja pašus veidotājus un auditoriju. Arī Daina piestrādāja – sižetā vēstīja, ka kravas pa lauku ceļiem vedīs ar ziloņiem, jo tie vienlaikus tos piemīņās gludākus. Dainai piespēlēja viņas populārākā varone Zeltīte – mutīga lauku sieva, kas kameras priekšā droši solīja ziloni kā eksotisku dušas lējēju pie pirts, rādīja mūrētu sienu, aiz kuras tas stāvēs atpūtas laikā.
Dīvainajam risinājumam noticējusi pat pārdevēja Centrāltirgū, ar kuru Daina filmējot mērījusi, vai zilonis tiks pie stenda izkraut preci. Laipnā kundze satraukusies no tiesas – nu tak netiks, eja par šauru! Šī sižeta joku tauta saprata, secina Daina. Taču viņas otru joku par to, ka sentēvu rupjmaizes recepti plānots uzlabot ar maltu prusaku kā vērtīgu proteīna piedevu, uztvēra sāpīgi – raidījums saņēma vairākas sašutuma pilnas vēstules par nacionālā mantojuma bojāšanu.
Pateicības dāvana
Pirmajos atjaunotās neatkarības gados valsts televīzijai naudas nebija daudz, taču tehniku un transportlīdzekļus izmēģināt ļāva turīgāki uzņēmumi. Reiz Daina ar pārinieku operatoru bijusi atceļā no vairākdienu lauku izbrauciena, kad labvēļu atvēlēto džipu ar paplašinātu kravas telpu apturēja divi policisti.
«Tolaik tādas mašīnas vēl nebija ierastas, kārtībsargi gribēja apskatīties, kas ar to brauc,» domā Daina. Taču viņas somiņa ar auto piederības dokumentiem, pilnvaru un tiesībām bija iekrauta kravas nodalījumā zem zemnieku sadāvinātajiem ražas gardumiem, galvenokārt kāpostgalvām.
«Sāku žēlabaini skaidrot, ka nevaru to tik ātri dabūt, jo tad viss jāizkrauj,» atceras Daina, «policisti apžēlojās, jo pazina mani, un es aiz priekiem piešķīru katram pa kāpostgalvai ar vēlējumu – te jums kāposts, lai veselība un labi garšo!» Policisti palikuši apmulsušām sejām, kāpostgalvām rokās, bet žurnālisti brauca prom, un tikai pēc laba brīža attapās par vārda «kāposts» pārnesto nozīmi, proti «nauda». Tad gan no smiekliem kādu brīdi bijis jāpastāv ceļmalā, atzīst žurnāliste.
Neīstais aizgājējs
Kad nomira Brežņevs, ilggadējākais PSRS vadītājs, Dainai «Panorāmā» lika gatavot sižetu par to, kā skumst lauku ļaudis. Aizbraukusi uz kādu bibliotēku, sēž jauka bibliotekāre, sakāmo pirms tam izrunā, TV cilvēki uzstellē kameru. Daina jautā: «Kā tagad ir, kad miris Brežņevs?» Bibliotekārīte ietur pauzi, sataisa jocīgu seju un izsaucas: «Nu traki!»
Kopīgi apsmējušies, lai Dievs piedod, meklējuši citu runātāju, stāsta žurnāliste. Ciematnieki ieteikuši mutīgu mehāniķi, ko pa visiem pielauzuši uzstāties kameras priekšā. Fons darbnīcās izcils, cilvēks sāpju pilnā balsī izjusti stāsta, kā līdz šim čakli un ražīgi strādājuši, nelaimi nav gaidījuši, bet nu debess aptumsusi, rokas darbam neceļas un bēdas sirdī, jo «ir miris mūsu mīļais Leonīds Iļjičs… Ļeņins!». Filmēšanas komanda no pārsteiguma teju apkritusi, bet runātājs vairs nav bijis piedabūnams atkārtot izteiksmīgo tirādi ar pareizā mirēja vārdu, turklāt beigušies filmējamās lentes resursi – tolaik digitālais laikmets vēl neļāva filmēt, cik grib. Sižetu galu galā kaut kā saveidojuši, bet nākamreiz, kad nomira partijas ģenerālsekretārs, Daina vairs pēc bēdu stāstiem uz laukiem nav sūtīta.
Toties pēc pirmā raidījuma «Savai zemītei» Atmodas laikā saņēmusi 600 vēstules, ko kolēģi atveduši uz mājām grozā – tas gan bija balzams dvēselei, Daina neslēpj saviļņojumu.
