Visu darba mūžu kā uz skatuves

Jubilārei Bauskas novads ir dzimtā vieta – kopš pusgada vecuma viņa dzīvo Īslīces pagastā. A. Feldmane 33 gadus ir ieguldījusi pedagoģes darbā. Pirmos 16 bijusi skolotāja Īslīces pamatskolā, bet tagad strādā Bauskas Valsts ģimnāzijā un ir 1.b klases audzinātāja. Pedagoģe dibinājusi un vada skolas teātra kopu «Ancīši». 2016. gadā Bauskas novada pedagogu konkursā ieguvusi titulu «Gada skolotājs sākumskolā».

Kad ļaujaties bērnības atmiņām, ko tur redzat?
– Pusgadu pēc piedzimšanas dzīvojām Codes pagastā. Bet arī vēlāk, kad ģimene pārcēlās uz dzīvi Īslīces pagastā, bieži vasarās braucu uz vecvecāku mājām Dāliņos. Tāpēc arī to vietu saucu par savu bērnības zemi. Vasaras pļava ir viena no skaistākajām bērnības atmiņām un raisa patīkamas izjūtas joprojām. Tā es tur sevi redzu – pati rožainā kleitiņā, un visapkārt – pļava. Man ir vajadzība būt dabā, nevaru bez zaļā un putnu dziesmām. Bērnībā mēdzu draudzēties ar kaimiņu tantēm. Ar gadiem rodas viedums un liela cieņa pret vecāko paaudzi. Vēl tagad glabāju cimdiņus, ko pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem viena tante uzdāvināja. Bieži ciemojos pie krogus tantes, kura dzīvoja bijušā krogus mājā. Atceros viņas istabu ar seno laiku smaržu, zāli ar kolonnām, izcakotus dvielīšus un spilvendrānas. Mājas vairs nav, bet man tās atmiņas ir dzīvas.

Kāda bija dzīve Ādžūnu ciemā?
– Esmu uzaugusi kopā ar jaunāko brāli Dzintaru. Apkārt bija daudz zēnu līdzīgā vecumā, tāpēc brīvais laiks pārsvarā pagāja puišu kompānijā – spēlējām hokeju uz dīķa un kariņus, peldējāmies karjera ūdenstilpē. Ļoti mīļa vieta bija Ādžūnu klubs, kas bija zem viena jumta ar kantori, kur strādāja mana mamma. Tur daudz dzīvojām pa skatuvi. Kopš 7. klases kopā ar vecākiem apmeklēju pieaugušo balles, kur arī man reizēm bija savi pienākumi. Tur arī aizsākās mana kultūras dzīve. Kad izveidojās Ļeņina kolhozs, tad sāku apmeklēt arī jauno klubu centrā. Tur esmu stāvējusi godasardzē pie vēlēšanu urnas. Biju ļoti aktīva, visur bija «jābāž savs deguns», nekad nav bijis garlaicīgi. Man no vecākiem bija dota liela brīvība, arī viņi bija aktīvi sabiedrības cilvēki.

Kā skolas laiks iedvesmoja pedagoga profesijai?
– Īslīces skolā man bija jauka klase, joprojām turamies kopā, atbalstām cits citu. Mani vienmēr ir fascinējušas stingras skolotājas; spēku var rast tikai stipros cilvēkos. Ļoti sirsnīga bija pirmā klases audzinātāja Velta Balode; viņai patika mūs apmīļot un apčubināt. Domāju, ka esmu no viņas to mantojusi. Ļoti nozīmīga bija arī otrā audzinātāja Biruta Grantiņa, viņa ievirzīja sporta dzīvē, spēlēju basketbolu. Cienu viņas dzelžaino gribu lietas novest līdz galam un visu sakārtot. Skolotāja mērķtiecīgi kaldināja bērnu prasmes un mācēja sirsnīgi pateikties vecākiem. Mūsu Īslīces skola bija sporta «lielvalsts», pirms stundām gājām uz agrajiem treniņiem, ne prātā nenāca atrunas.

No skolotājas Lūcijas Zvejnieces daudz varēja mācīties organizēt dažādus pasākumus un svētkus klasēs.