Valsts policijas Bauskas iecirkņa jaunākais inspektors VILNIS BULIŅŠ pagājušajā nedēļā savā dzimšanas dienā strādāja. Nelielas svinības bija nedēļas nogalē.
– Savos četrdesmit divos gados vecs nejūtos, īpaši jau dvēselē ne. Ja kādas veselības problēmas gadās, tas saprotams, nav vairs jaunekļa gadi.
Pagājušajā nedēļā bija četras dežūras, strādāju arī dzimšanas dienā. Maiņas iekrita no rīta līdz vakaram, lai gan man nav nekādu problēmu strādāt arī naktīs. Pēc vairāk nekā divdesmit policijā aizvadītiem gadiem esmu kļuvis par «pūci» – nakts dežūras mani nebiedē. Par darbu neko daudz nedrīkstu stāstīt, un nekas īpašs arī neatgadījās. Ikdienā esmu ceļu policists, ja nepieciešams, dodos uz izsaukumiem, piemēram, uz ģimenes konfliktiem. Tie man visvairāk nepatīk.
No Vecumnieku novada Bārbeles uz darbu braucu ar savu mašīnu. Pēc stūrēšanas pa dramatiskajiem ceļiem automobili nākas regulāri remontēt. Pēdējais, ko laboju, bija salūzušais bākas stiprinātājs.
Bārbelē dzīvojam dzīvoklī, kas gan nepieder mums pašiem. Taču malka jāgādā, regulāri jākurina. Šoziem kurināmais iztērēts mazāk, lai gan man labāk patiktu kārtīga ziema, tāpat kā īsta, karsta vasara. Slapjdraņķis, kas turpinās nu jau otro nedēļu, man galīgi nepatīk. Ne darbā patīkami, ne mā-jās – negribas pat no istabas iet laukā. Kad laiks labs, tad vienmēr kāda nodarbošanās mājās atrodas.
Televīzijas pārraides mums ar sievu sadalītas. Es viņai netraucēju skatīties «UgunsGrēku», savukārt viņa neiebilst pret «Degpunktu». Sekoju arī ziņu raidījumiem. Pagājušajā nedēļā mums tapa jaunā valdība, lai gan manā nozarē viss bez pārmaiņām. Dzirdēju ministra solījumu par algas palielinājumu policistiem. Daudz nebūs, bet jāpriecājas par katru mazumiņu. Agrāk cītīgi sekoju Rīgas «Dinamo» hokejistu mačiem, tagad komandas spēles kļuvušas pavisam nebaudāmas, tāpēc labāk paklejoju internetā. Varbūt «uzķeras» kāds lētāks zemesgabals, jo cerības pašiem uzbūvēt savu māju joprojām nav zudušas. Strādājot policijā, to gan ir grūti realizēt. Taču sapņot jau nav aizliegts.