Tikko manā pastkastē ieripoja Pilsrundāles bibliotēkas vadītājas Aelitas Ramanes vēstule ar aicinājumu uz stāstu, dzejas un mūzikas sarīkojumu «Stipras sievietes». Marts ir piestātne sievietēm, un ne jau tālab, lai viņas vienreiz gadā saņemtu puķes. Patiesībā sieviete ir pavasaris jau pēc savas sūtības.
Latvijā sievietes par stundas darbu saņem vidēji par 14,4% mazāku atalgojumu nekā vīrieši, bet Eiropas Savienībā šī starpība ir vidēji 16,4%, liecina ES statistikas departamenta «Eurostat» dati. Šis fakts vien ir pietiekams iemesls, lai ik gadu 8. martā atzīmētu Starptautisko sieviešu dienu un aicinātu vērst uzmanību uz sievietes joprojām nevienlīdzīgo statusu sabiedrībā. Līdz patiesai dzimumu līdztiesībai vēl tālu, Raiņa Spīdolas vārdiem runājot: «Vēl cīņa nav galā un nebeigsies…»
Aicināt vētīt sievietes lomu var dažādi, jo ne tikai naudā slēpjas vērtība. Tam apstiprinājumu radu pagājušajā nedēļas nogalē, kad dažādās
versijās nācās domāt par sievietēm Latvijā.
Izrādē «Pilna Māras istabiņa» Jaunajā Rīgas teātrī atkailināti parādīta sabiedrības virspusējība, paviršība un jūtu trūkums. Augstākais laimes un apmierinātības kalngals – kad vēders pilns. Neko vairāk nevajag ne prātam, ne sirdij, ne emocijām. Kāpēc? Varbūt tālab, ka skatuves tēliem mātes mirušas bērnībā, un viņi tādi izauguši bez sievietes mīlestības, sirsnības un gudrās tālredzības.
Pie Spīdolas atgriežos un piestāju. Vismaz divi vīrieši – lugas «Uguns un nakts» varones Spīdolas radītājs Rainis un izrādes režisors Nacionālajā teātrī Viesturs Kairišs – ir atklājuši un novērtējuši viņas gudrību, gara spēku un tālredzību. Tikai trūkst to, kuri viņas tālredzīgajos brīdinājumos ieklausās. Spīdolā, iespējams, kā latviešu sievietes simbolā apvienotas šīs īpašības, kas daudzām palīdzējušas izdzīvot, izaudzināt ne vienu vien ģēniju, ministru, prezidentu… «.. tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies.»
