Bieži mēs ikdienā kaut ko aizmirstam vai sajaucam, šo to no galvas nezinām, kaut ko nepārbaudām… Šie sīkumi mēdz radīt gan pārpratumus, gan neērtības, tomēr galu galā tie dzīvi dara krāsaināku.
Izlīdzas ar brāļa numuru
Cik daudzi no mums zina savu tālruņu numurus? Noteikti – ne visi. Apliecinājums tam ir kāds Bauskas puses iedzīvotājs Jānis. Vīrietis aiznesa šuvējmeistarei pielabot jauno uzvalku. Rokas žaketei par garu, arī bikses nedaudz jānoīsina. Norunājuši sazvanīties, kad darbs būs paveikts un ancukam varēs nākt pakaļ. Jānis uzrakstījis telefona numuru un lapiņu atstājis meistarei.
Pēc pāris dienām šuvēja zvana klientam uz norādīto tālruņa numuru. Tur atsaucas vīrietis, bet ne Jānis, viņu saucot Juris un pirmoreiz dzirdot par labošanai nodotu uzvalku. Meistare nodomāja, ka ar tālruņa numuru droši vien kļūdījusies. Ļoti rūpīgi spiežot ciparus, zvanījusi vēlreiz. Atkal atsaucās tas pats Juris, kurš par uzvalku pat dzirdēt negribēja. Neko darīt, sieviete samierinājās – gan jau īpašnieks uzradīsies, kad ancuku savajadzēsies.
Tā arī bija – pēc laika Jānis klāt. Šuvēja iejautājusies par misēkli ar tālruņa numuru. «Es jums iedevu sava brāļa telefona numuru un aizmirsu Juri pabrīdināt, ka jūs varētu zvanīt par uzvalku,» paskaidroja Jānis. «Kāpēc brāļa, bet ne savējo?!» nesaprašanā bija šuvējmeistare. «Es savu telefona numuru no galvas taču nezinu, tāpēc vienmēr dodu brāļa numuru,» izsmeļoši atbildēja klients.
Arī aktieri slimo
Kopā ar draudzeni sataisījāmies uz teātri galvaspilsētā. Biļete bija iegādāta sen, jo tagad jau latvieši kā traki uz kultūru – meklē, kuru izrādi gribi, visas izpārdotas! Neizpirktās laikam nav baudāmas… Kad pienāca izklaides diena, knapi paspējām uz autobusu, jo darbi radās cits aiz cita. Skriedama pat aizmirsu uzlikt savu teātra rokassprādzi. Bez tās jutos gandrīz kā kaila un vēl nodomāju, ka īsti labi kaut kas nebūs, tā rota man kā talismans…
Tagad autobusā ceļš no Bauskas uz Rīgu paskrien vēja spārniem, jo pasažieru pārvadātāja firma nodrošina bezmaksas internetu, var nepārtraukti «sēdēt» viedtālrunī. Tā arī ņēmos, ik pa brīdim jaunumos dalīdamās ar blakussēdētāju. Tad iedomājos piezvanīt kolēģim, lai noskaidrotu viņa viedokli par gaidāmo izrādi. Darbabiedrs uzreiz gan ieteicās, ka internetā manījis paziņojumu par tās atcelšanu. Aši pārbaudīju teātra mājaslapu – jā, izrāde atcelta aktiera slimības dēļ… Tiešām – aktieri arī slimo?! Traks var palikt, ne no autobusa ārā vairs kāpt, ne īsti uz Rīgu braukt.
Sākām tālrunī «rakņāties» pa galvaspilsētas teātru mājaslapām. Ko mēs varētu paspēt apmeklēt? Atradām arī kaut ko labu, nolēmām skriet uz Dailes teātri un mēģināt «no rokas» pirkt biļetes uz izrādi «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu». Kad tas neizdevās, laimi izmēģinājām Operā uz «Karmenu», arī tur neveicās. Dullie latvieši un tūristi izķēruši visas biļetes, izslāpuši pēc mākslas sausi! Ko mums darīt?! Šiki paēst galvaspilsētas kafejnīcā un aiziet uz kino. Tā arī izdarījām. Lai tā vairs negadītos, teātru mājaslapas jāpārskata pirms braukšanas uz Rīgu un, galvenais, – nedrīkst aizmirst uzlikt rokassprādzi! Tomēr pats svarīgākais – neatļaut aktieriem slimot.
Pieviļ pat perfekta atmiņa
Draudzeņu pulciņā ir viena, kuru mēs visas apskaužam par labo atmiņu. Anna grāmatas un filmas atstāsta precīzi lappusi pa lappusei un kadru pēc kadra. Draudzenei nekad nav bijis vajadzīgs piezīmju blociņš vai plānotājs, viņa visu, kas un kad jādara, patur prātā bez pierakstīšanas un ar to lepojas.
Anna nopirkusi sev un mazmeitai biļetes uz baletu. Abas nepacietīgi gaidījušas izrādes dienu. Aizbraukušas uz Rīgu jau priekšpusdienā, apmeklējušas Nacionālo bibliotēku, pastaigājušās pa Vecrīgu, iegriezušās kafejnīcā un gājušas uz Operu. Tur – šoks, nelaiž iekšā! Izrādās, atbraukušas krietni par ātru, biļetes uz iecerēto baletu ir derīgas divas dienas vēlāk. Ome, kuras labo atmiņu mēs visas apbrīnojam, bija sajaukusi datumus. Tomēr nospriedām, ka labāk ir uz izrādi aizbraukt par agru nekā par vēlu, tad skāde būtu lielāka. Pēc divām dienām uz «Gulbju ezeru» devās mazmeita ar savu mammu, Annu «par sodu» atstājot mājās. Viņa tagad uzlabo atmiņu, mums atstāstīdama aizvien biezākus izlasītos romānus.
