«Bauskas Dzīve» publicē Bauskas novada skolu 7. klašu eseju konkursa labākos darbus. Konkursa moto šogad bija D. Džordana atziņa «Cilvēkam, kurš zina, kurp viņš iet, pasaule pati paver ceļu».
Codes pamatskolas audzēkņa Nameja Ennīša eseja konkursā ieguva trešo vietu.
«Kādam jābūt cilvēkam, lai pasaule viņam pavērtu ceļu? Es uzskatu, ka cilvēkam jābūt mērķtiecīgam, apveltītam ar lielu gribasspēku. Nenoliedzami – jābūt arī zinošam, bet galvenais – ar labu sirdi. Cilvēks var būt zinošs, mērķtiecīgs, bet vai krūtīs ir silta, labestības pilna sirds?
Es mācos Codes pamatskolas 7. klasē, piedalos dažādos skolas un ārpusskolas pasākumos. Es saprotu, ka man jābūt mērķtiecīgam, lai dzīvē ko sasniegtu. Jāzina, ko gribēsi darīt pēc pamatskolas beigšanas. Mans mērķis ir pabeigt pamatskolu un doties uz vidusskolu. Taču – vai tikai ar mērķa izvirzīšanu vien pietiek? Ir jāmācās, jāapgūst katru dienu jaunas zināšanas, jāpilda pienākumi. Arī man sevi jāpiespiež izdarīt darbus līdz galam. Reizēm negribas, reizēm varbūt kāda cita nodarbe ir interesantāka par mācībām. Ar domām par mērķiem vien nepietiek. Jābūt arī darbiem.
Lai piespiestu sevi mācīties, pildīt pienākumus, ir vajadzīgs liels gribasspēks. Tas nozīmē, ka cilvēks nevar tāpat atmest ar roku, atlikt nepadarīto uz rītdienu. Tas nozīmē, ka jādara tagad. Es domāju – kā ir ar mani? Dažreiz arī man pietrūkst gribasspēka. Kad mamma liek sakārtot istabu, es saku, ka tagad man negribas, izdarīšu vēlāk. Taču mamma liek izdarīt tūlīt. Es saņemos un sakārtoju, lai arī kā negribas un tajā brīdī kas interesantāks ir darāms. Taču – vai vienmēr varēs atlikt uz vēlāku laiku? Var gadīties, ka kādreiz var arī ko nokavēt. Tā pamazām gan vecāki, gan skolotāji mums liek darbus izdarīt līdz galam, izdarīt laikā. Vēlāk pašam ir gandarījums par padarīto. Tā nemanot arī veidojas gribasspēks. Es apzinos, ka ne vienmēr man blakus būs tuvie cilvēki, kuri piespiedīs padarīt iesākto līdz galam. Tad man būs vajadzīgs gribasspēks.
Lai pasaule cilvēkam pavērtu ceļu, viņam jābūt bagātam ar zināšanām. Ja cilvēks daudz zina, tad viņam ir vieglāk visu izdarīt. Viņš zina, ko dara un kā to dara. Gudrība jau no tālas senatnes ir bijusi cilvēka sabiedrotā. Mūsdienās diezgan bieži izskan viedoklis, ka ne vienmēr dzīvē ir vajadzīgas labas zināšanas. Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuri ar zemu zināšanu līmeni pelna vairāk, dzīvo ārzemēs, var daudz vairāk dzīvē atļauties. Taču ne visi brauks un dzīvos ārzemēs. Arī es nezinu, kā tālāk veidosies mana dzīve. Taču tagad es mācos skolā, un man jāapgūst katru dienu jaunas zināšanas. Arī man ne vienmēr gribas mācīties, taču, ja ir gribasspēks un mērķis, tad jāmācās.
Jā, pasaule paver ceļu gudriem, centīgiem cilvēkiem, bet vai ar to pietiek? Ko dod, ja esi gudrs, spēcīgs, pašpārliecināts, bet krūtīs nav labas sirds? Jā, būs izglītība, darbs, bet vai būs draugi? Draugi ir tie, kas palīdz grūtā brīdī. Saticīgiem un draudzīgiem cilvēkiem ir vieglāk sastrādāties, apmainīties domām. Ja cilvēkam ir laba sirds, tad pārējo ir viegli izdarīt, un viņam tas padodas. Cilvēkam ar labu sirdi var uzticēties.
Rakstot šo eseju, es daudz ko pārdomāju par cilvēkam vajadzīgām lietām. Aizdomājos, kas dzīvē ir galvenais, kas vajadzīgs un bez kā var iztikt. Materiālo vērtību mums ir tik, cik ir. Taču – cik bagāti mēs esam ar garīgajām vērtībām šajā pasaulē? Jā, pasaule pavērs ceļu dažādiem cilvēkiem. Es kā mazais Annas Brigaderes Sprīdītis iešu pasaulē, satikšu dažādus cilvēkus. Es savā ceļā gribu sastapt mērķtiecīgus, labsirdīgus, stipras gribas cilvēkus. Arī man pašam tādam ir jābūt, tad arī man «pasaule pati pavērs ceļu».»
