Rundāles novada Svitenes muiža ar pašvaldības atbalstu pēdējos gados atdzimst ar sakoptām, bērnu un pedagogu radošuma piepildītām telpām. Ēkas vēstures pētniece, muzeja krājuma veidotāja Gunta Novika pērnā rudens jaunajai tradīcijai – Leģendu naktij – bija sagatavojusi aizraujošu stāstījumu par senatnes norisēm muižā un Svitenes pagastā.
Pamatā klosteris
Gunta vēsturiskās ziņas un nostāstus par pagastu, kura patriote kļuvusi, te dzīvojot un strādājot kopš jaunības, smēlusies no laikraksta «Bauskas Vēstnesis» publikācijām 1932. un 1933. gadā. Tās savulaik tapušas pēc vairāku pagātnes stāstu glabātāju, aculiecinieku, literāro avotu apkopotajiem faktiem.
«Man izdevās materiālus iegūt kserokopijās no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma, kad tādas vēl varēja saņemt. Paziņa palīdzēja ar pārlikšanu no vecās drukas, jo pati tik raiti to nemācēju lasīt,» unikālā materiāla izcelsmi atklāj sviteniece.
Svitenes vēsture cieši saistīta ar Latvijas teritorijā dzīvojošo ļaužu un zemes kolonizācijas norisēm, rāda hronikās reģistrētie dati. Auglīgajā zemē pēc mežu nolīšanas ierīkotas lauksaimniecības muižas, kas piederēja vāciešiem. «Tomēr te vienmēr mituši ļoti saimnieciski, apsviedīgi, rosīgi un radoši latviešu ļaudis,» pārliecināta vēstures pētniece.
Kā liecina ziņas grāmatā «Kurlandische Giterhronik», Svitenes pils vietā sākumā bijis klosteris, kas celts 15. gadsimtā, pārbūvēts 18. gadsimta beigās. Tā kā pārbūvējot ēka paplašināta abos galos un austrumu pusē sānos, iekšienē starp telpām palikušas biezās klostera ārējās sienas, kas atgādina cietoksni. Parkā bijuši arī dienvidu koki, taču pagājušā gadsimta 30. gados lielākā daļa stādījumu izcirsta.
Ziedu laiki
Svitenieki vienmēr jutušies kā varonīgo zemgaļu pēcteči, kaut pēc vācu ienākšanas 13. gadsimta beigās šī teritorija bija Livonijas daļa.
Līdz 16. gadsimta pirmajai pusei Svitene līdz ar Rundāli piederēja ordeņa zemei, bet nebija vasaļa, kas vadītu tās iekopšanu. Tad Livonijas ordeņa mestrs Valters Pletenbergs Rundāles apkaimes zemi pārdeva Otto Grothusam par 3,5 birkaviem sudraba un 3,5 birkaviem vara. Pēc Otto nāves to sadalīja viņa četri dēli, Svitenei ar 36 mājām nonākot Tomasa Grothusa pārziņā. Šīs ģimenes rokās Svitene ir līdz 1736. gadam, kad tā tika Bīroniem, bet mantinieku savstarpējo nesaskaņu dēļ pēc tiesāšanās galu galā nodota Elmptiem, kas te saimniekoja gadsimta garumā.
Muižas ziedu laiki saistīti ar grāfu Elmptu laiku, kad pili paplašināja un pilnībā iekārtoja dzīvošanai, lai arī saimnieki te mitinājās vien dažus vasaras mēnešus. Elmpti bijuši lieli mākslas mīļotāji, viņu laikā pilī atradās daudz vērtīgu gleznu, piemēram, krievu marīnista Aivazovska darbi. Elmptu mantojums bija arī krāšņie rožu stādījumi Svitenes muižas priekšā.
No Elmptiem pili nopircis grāfs Līvens, kas pats dzīvojis Mežotnē, tāpēc Svitenē mēbeļu bija maz – tā stāvējusi pustukša. Līvena laikā pils otrajā stāvā bija acu slimnīca, ko vadīja ārsts Reinhards. Daļu gultu uzturēja pagasts, daļu – pils īpašnieks, bet vairākumu – ķeizarienes Marijas fonds, kas šādas ceļojošās slimnīciņas vadīja visā Krievijā.
Pils parkā bija baznīca, kurā grāfienes laikā noturēti dievkalpojumi, jo viņa bija katoļticīga. Vecie svitenieki atminējušies, ka pēc grāfa nāves 1862. gadā Sviteni vadījis muižkungs Šults, kas te pēc Vācijas parauga ierādījis braukšanu ar pārjūgiem. Krievu-turku kara laikā Svitenē nometināja gūstekņus.
Atbrauc divreiz
Pagastā iemīļota bijusi vecā grāfiene Cecīlija fon Anrepa-Elmpta, par kuru nostāstus glabāja līdz pat Latvijas pirmās brīvvalsts laikam. Viņa gādājusi ne tikai par zemnieku pārticību, bet arī bērnu izglītošanu un kultūras norisēm. Reiz pagasta koris noteiktā dienā, kad lielmāte atbrauca no Vācijas, nostājies pie Skrambas kroga viņu sagaidīt un apsveikt. Taču tas noticis tā sauktā poļu dumpja laikā, kad zemnieku pulcēšanās uztverta kā iespējamais atentāta drauds pret grāfieni, un viņa, pa gabalu ieraugot pūli, likusi zirgu griezt apkārt. Pa sānceļiem ieradusies muižā, Cecīlija uzzināja īsto iemeslu cilvēku sanākšanai un lika izziņot, ka ierodas nākamajā dienā, kad no Bauskas puses piebraukusi apsveicējiem iepriekšējā vietā. Sagaidītājiem pilī sarīkota maltīte ar septiņiem ēdieniem.
Cecīlijas laulātais draugs bija ģenerālgubernators Rīgā, tāpēc sviteniekiem galvaspilsētā bija brīva iebraukšana bez tilta nodokļa ar savu labību, medu un citiem produktiem. To padzirdējuši citu pagastu, arī lietuviešu zemnieki, kas kādu laiku brīvi tikuši Rīgā, sargiem vien nosaucoties – no Svitenes! Kad tādu saradies par daudz, viltvārži atmaskoti, bet tad arī Svitenes vedējiem lika nodokli maksāt.
Lielmāte Cecīlija bijusi vēlīga arī zemes un māju nodošanai rentnieku īpašumā. «Svitenes zemniekus varam pieskaitīt tiem, kam glītas drēbes un apaļš zirgs,» savulaik secinājis dzimtbūšanas pretinieks Garlībs Merķelis.
Atsāk no jauna
Revolūcija 1905. gadā Svitenē nav izpaudusies tik asi kā citur – pieticis ar «monopola» izdauzīšanu, Grābēnu veikala nodedzināšanu un citiem «sīkumiem». Tāpēc arī soda ekspedīciju upuru te nebija daudz, un no sviteniekiem nevienu nenošāva. Svitenes pagasta Žubišķu pirtī gan dažu Sesavas revolucionāru vadībā notikušas dumpinieku sapulces, kur piedalījās arī rundālieši.
Kad lielie nemieri bija apklusuši, strauji sāka uzplaukt latviešu materiālā un kultūras dzīve. Laucinieki ķērās pie racionālas saimniekošanas, turība vairojās. Svitenieki, rundālieši, sesavnieki un citi tuvējo pagastu ļaudis piederēja pie turīgākajiem Latvijā. Viņu bērni apmeklēja vidusskolu un augstskolu. Zemgales ainava tolaik bija nepārredzami kviešu lauki, sarkanu ķieģeļu ēkas, lekni augļu dārzi.
Došanās Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās sviteniekiem bija sūra, atstājot iekoptos laukus un ceļā zaudējot pat bērnus. Vairākas pagasta ģimenes nonāca līdz Iekškrievijas guberņām, atgriešanās brīdī atstājot tālajās kapavietās grūtajās gaitās salūzušos. Turklāt mājās viss bija jāsāk no gala – jāatjauno ēkas, tīrumi, dārzi, ceļi. Vāciešu padzīšana un Latvijas valsts izveidošana bijusi vēsts, kas ceļ spārnos. Zemes reformā no Svitenes pagasta muižu īpašumiem izveidotas 129 jaunsaimniecības.
***
Pilnu G. Novikas savākto Svitenes muižas un pagasta vēstures vēstījumu var lasīt tagadējās Rundāles novada mākslas skolas muzejā, kas trīs dienas nedēļā darbojas senajā ēkā, atdzīvinot tās garu un telpas.
Turpmāk lasīsit par Svitenes skolas darbību muižas ēkā.
