Aizraušanās. Īslīciete tamborēšanai izmanto maizes plastmasas iepakojumus.
Lietotus auduma atgriezuma gabalus pārvērst krāšņās izšūtās gleznās un spilvenu pārvalkos, no lupatiņām uzšūt kleitu, notamborēt skaistus dekorus no polietilēna maizes maisiņiem prot Vija Stūrmane Bauskas novada Īslīces pagastā.
Ada kopš piecu gadu vecuma
Rokdarbniece prot adīt cimdus, džemperus un pat kostīmus, tamborēt un šūt segas. Viņa ar adatu, idejām un pacietību spēj sniegt otro dzīvi nesmukām, jau izmantotām un citiem nevajadzīgām lietām. Tās ar Vijas talantu pārtop par drēbēm un krāšņiem dekoriem.
V. Stūrmane atceras savu pirmo darbiņu: «Piecu gadu vecumā mamma mācīja adīt. Man iepatikās. Tad es viņai lūdzu, lai māca vēl, bet viņai nebija tam laika. Pašmācības ceļā apguvu savu tehniku. Vēl tagad mājās, skapja atvilktnē, glabājas mans pirmais mākslas darbs – melni cimdi ar rozā mušiņu rakstu.» Vijas mamma, vecmamma un krustmāte bijušas šuvējas, viņa atklāj: «Par šuvēju nemācījos. Es vēroju, kā šuj mamma un vecmamma, tad mēģināju pati. Protams, visu var iemācīties, bet, lai sanāktu patiešām skaisti darbiņi, tajos ir jāieliek sirds un dvēsele, gaišas domas un liela pacietība. Tā ir kaisle un patika pret to, ko es daru.»
Katrs darbs ir atšķirīgs, individuāls. «Rokas ir tikai instruments, visu paveic prāts un sirds. Man jaunībā uz katru balli bija cita kleita, pašas šūta. Apkārtējie ievēroja un manas prasmes novērtēja,» atceras rokdarbniece.
Idejas smeļas žurnālos
Vija savas prasmes attīstīja, darinot ģimenei, draugiem un paziņām džemperus, cimdus, zeķes, apģērbu, izšuva arī sedziņas un spilvendrānas. Viņa kleitu uzšuva no lupatiņām, segu no auduma gabaliem, kuri citiem vairs nebija vajadzīgi. «Man patīk nolietotus, citiem nevajadzīgus šūšanas, adīšanas vai tamborēšanas materiālus pārvērst skaistā rokdarbā,» apliecina Vija. Idejas viņa smeļas, lasot krievu, latviešu un vācu rokdarbu žurnālus. «Pašķirstu žurnālus, ieraugu ko skaistu un nodomāju – man to vajag. Tiklīdz esmu apņēmusies ko izdarīt, es nepiekāpšos un nepadošos, līdz nebūšu izdarījusi iecerēto. Nosēdēt mierīgi, neko nedarot, es nevaru. Cenšos rast jaunas idejas rokdarbiem, lai paplašinātu savu iespēju loku,» sava rakstura iezīmes atklāj īslīciete.
Kāju dūrainīši
Apkārtējo izbrīnu un pārsteiguma efektu Vija izraisījusi, kad no maizes iepakojuma maisiņiem tamborējusi galda dekorus. Viņa maisiņu sagriež garā strēmelē. Šis process prasa aptuveni stundu. Kurš katrs iepakojums neder. Vija izvēlas krāsainākos. «Smukākie iesaiņojumi maksā bargu naudu. Es dārgu maizi neēdu,» nosmej rokdarbniece. «Man izpalīdz draugi un radi. Agrāk Īslīces skolas saimnieks man uz mājām nesa izlietotās maizes maisiņus.» Lai izgatavotu pieauguša cilvēka pusotras plaukstas lieluma dekoru, Vijai paiet puse dienas. Maisiņu krāsas ir visdažādākās – zila, zaļa, sarkana, violeta, brūna, melna un dzeltena. «Ikdienā cilvēki maizes iepakojumiem nepievērš vērību, bet es gan. Domāju, kādas krāsas, kādā secībā iztamborēt, lai izveidotos skaists raksts un tīkams krāsu salikums,» par maisiņu izvēli stāsta īslīciete.
Vijas idejas neizsīkst. Viņa ada kāju pirkstu uzmaucīšus. «Cilvēkiem parasti salst pirksti, ne visa pēda. Uzvelkot kāju dūrainīšus, pirkstiem būs silti,» apgalvo rokdarbniece. Ar Bauskas novada Rītausmu bibliotēkas vadītājas Ainas Pikas gādību Vijas darbi bijuši izstādēs bibliotēkās un pansionātā.
Vija ir gandarīta, ka arī viņas meita Iluta ir prasmīga rokdarbniece. «Mūsu dzimtas sievietes jau ceturtajā paaudzē ir talantīgas un prasmīgas šuvējas. Es ar to lepojos,» sarunas beigās noteic Vija Stūrmane.
