Bauskas un rokgrupas «Katedrāle» vārds pirms vairāk nekā 50 gadiem jauniešu vidū bija nedalāma vienība.
Pilsētai tuvējā Ceraukstes pagasta kopsaimniecībā «Bauska» dzīvoja šīs grupas trīs mūziķi. Ballēs vietējo klubu gāza riņķī ne tikai no Bauskas, bet arī no tālākiem Latvijas novadiem atbraukušie fani. Tas bija laiks, kad Latvijā dzima rokmūzika, un viena no tās aizsākuma vietām bija Bauska.
Sākums 60. gados
Februāra beigās pirmizrādi piedzīvoja apvienības «Screen Vision» dokumentālo filmu cikla «Savējie sapratīs» pirmā daļa «Sešdesmitie. Sākums».
Stāsta filmas producents Mareks Bērents: «Līdz ar nākamajām filmām «Septiņdesmitie. Spožums un posts» un «Astoņdesmitie. Jauna ēra» šis būs cikls par 60. – 80. gadu latviešu rokmūziķiem, kas, spītējot cenzūrai un aizliegumiem, atļāvās publiski paust mūsu alkas pēc brīvības un neatkarības. Tā bija laba, profesionāla, izsāpēta, cenzūrā rūdīta mūzika. Programmas rūpīgi slīpēja, un mēģinājumi notika regulāri. Tieši rokmūziķi lika pamatus tam, ko šodien uzskatām pašu par sevi saprotamu un neatņemamu, – izpausmes un vārda brīvībai. Par pirmajiem latviskā roka aizsācējiem uzskatāma grupa «Katedrāle», kurā spēlējuši Gunārs Šimkus, Vilnis Šmīdbergs, Einārs Raibais, Vladimirs Smirnovs, Ingvars Leitis, Aļgirds Utira. Kad līdz perfekcijai puiši bija izkopuši «The Beatles» skanējumu, viņi ķērās pie oriģinālkompozīciju sacerēšanas.»
Dzīvoklis Mūsas ciemā
Filmā līdzās latviešu rokmūzikas aizsākumiem, vēstot par grupu «Katedrāle», ieskanas arī Bauskas vārds. Neviens mūziķis gan nav bijis baušķenieks, tuvāk mūspusei dzīvojis vien Aļģirds Utira, kura saknes meklējamas Lietuvas pilsētā Ukmerģē. Taču mūziķu gaitas iegrozījās tā, ka no 1967. gada rudens trim puišiem – Gunāram, Vilnim un Aļģirdam – izdevās rast mājvietu jaunajā daudzdzīvokļu mājā tagadējā Mūsas ciemā.
Tos laikus atceras V. Šmīdbergs: «Padomju saimniecībā «Bauska», kuru vēlāk pārdēvēja par PSRS 50. gadadienas saimniecību, es, Gunārs un Aļģirds dzīvojām no 1967. gada rudens līdz 1968. gada rudenim. Es noformējos vietējā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju. Tas darbs man sevišķi nepadevās. Vīrietim, kas tikko bija atgriezies no padomju armijas, darbs ar bērniem šķita pilnīgi nesavienojama lieta. Tāpēc vairāk izpildīju koncertmeistara pienākumus, spēlējot klavieres, dziedāšanu un rotaļas vadīja grupu audzinātājas. Piestrādāju Bauskas kultūras namā par koncertmeistaru pašdarbības deju kopām. Vairākās vietās vadīju sieviešu ansambļus.»
Gunārs Šimkus bija vietējās saimniecības kluba direktors. Aļgirds Utira strādāja Bauskas tipogrāfijā.
Laipnās meitenes ēdnīcā
Puišiem iedots vienistabas dzīvoklītis saimniecības centrā. Tie bija divi vienistabas dzīvoklīši, savienoti ar vienu koridoru, kaut kas līdzīgs padomju laika komunālajam dzīvoklim. Katrai istabiņai bija sava virtuve.
«Pirmajā dzīvoklītī mitinājāmies mēs, otrajā – bērnudārza galvenā pavāre Ināra Balode. Viņai pieder tas gods būt par manu pirmo ievadītāju pavārmākslā. Toreiz Bauskā šis pienākums vienam no mums trijiem bija jāuzņemas. Darba dienās saimniecības centrā bija atvērta lieliska ēdnīca. Tajā strādāja tikai sievietes, kas bija ļoti labvēlīgas pret mums un pusdienlaikā sagatavoja mums arī ēdienu vakariņām un brokastīm. Paēduši bijām pa pirmo. Savukārt brīvdienās man vajadzēja uzņemties galvenā pavāra lomu. Mūsu istabā bija vecs dīvāns un saliekamā gulta, vienam rindas kārtībā visu laiku nācās gulēt saliekamajā gultā, vēl vienam – guļammaisā. Vēlāk guļammaiss nebija vajadzīgs, Aļģis aizvien biežāk nakšņoja pie savas nākamās sievas,» stāsta V. Šmīdbergs.
Nodzen uz nullīti
Filmā par savu satikšanos ar grupu «Katedrāle» amizantus atgadījumus stāsta mūžībā aizgājušais bijušais baušķenieks Niks Matvējevs. Mūziķus nekautrējas uzteikt Raimonds Pauls, Zigmars Liepiņš. «Pēc viena no «Katedrāles» koncertiem Asaros pie stacijas stāvēja milicijas mašīnas un mūs citu pēc cita bāza tajās iekšā. Vairāk ķēra tos, kam bija gari mati, arī mani. Milicijā manus skaistos matus nogrieza. Tā bija traģēdija, komunistiem es to nemūžam nespēšu piedot,» ar skumju ironiju jaunībā notikušo atceras kādreizējais mūziķis un politiķis Ivars Godmanis.
Vairāki mūziķi min Eināru Raibo kā savulaik talantīgāko bundzinieku visā bijušajā Padomju Savienībā. Viņa mūžs aprāvās traģiski, nāvē ir daudz mīklainu nejaušību. Iespējams, mūziķa aizraušanos ar alkoholu radīja padomju represīvo orgānu liegums izceļot uz ārzemēm.
Triloģijas «Savējie sapratīs» pirmā daļa «Sešdesmitie. Sākums» ir emocionāls, faktiem bagāts darbs. Tajā sevi jaunībā ieraudzīs tagadējie seniori. Savukārt jauniešiem filma sola atklāsmi par to laiku Latviju, kuru viņi nav piedzīvojuši.
Plašāks materiāls par grupu «Katedrāle» atrodams interneta vietnē https://katedrale.wordpress.com.
LAIKA BIEDRU ATMIŅAS
Ināra Skaldere, dzimusi Balode, tolaik dzīvoja Mūsas ciemata mājā, «Katedrāles» mūziķiem ierādītā dzīvokļa kaimiņos:
– Viņi bija feini puiši. Simpātiskākais no visiem laikam bija Šimkus, visām mums patika viņa skaistie, garie mati. Feins bija arī bundzinieks Einārs Raibais. Kad viņi tepat mūsu klubā uzstājās, zāle bija pārpildīta. Viņu mūzika bija kaut kas jauns un nedzirdēts. Trīs muzikanti dzīvoja trešā stāva vienistabas dzīvoklītī. Puiši uzvedās ļoti solīdi, jauki, uzdzīves nerīkoja. Mana istaba bija turpat aiz sienas. Ja būtu kāda trokšņošana, es dzirdētu. Ar muzikantiem bieži satikāmies, pļāpājām. Ja Bauskā rādītu filmu par «Katedrāli», es noteikti ietu skatīties. Ja atbrauktu arī kāds muzikants, tā būtu lieliska satikšanās.
Ivars Žindulis, mūziķis:
– Kad viņi spēlēja balles «parauģenes» klubā, es gāju klausīties un dejot. Viņi bija ļoti talantīgi mūziķi, daudzi «Katedrāli» dēvēja par Latvijas «bītliem». Tā bija svaiga, nedzirdēta mūzika, tādēļ daudziem patika. Tolaik biju sakomponējis dažas dziesmas, bet es strādāju drusku citādākā stilā. Man patika šo puišu profesionālisms. Iespējams, «Katedrāle» mani iedvesmoja mūziķa gaitu turpināšanai. Vēlāk ar diviem «Katedrāles» puišiem – Vilni Šmīdbergu un Aļģirdu Utiru – spēlēju kopā, bet tas jau bija cits kolektīvs.
