Juris Ščerbickis, akmeņkaļa amata meistars un kapu pieminekļu darbnīcas Bauskā īpašnieks, kā savas dzīves nozīmīgāko darbu atceras 2000. un 2001. gadā veikto Brīvības pieminekļa restaurāciju Rīgā.
Viens no ceļa posmiem, kas aizvedis līdz Brīvības pieminekļa rekonstrukcijai, bija 2000. gada 22. maijā saņemtais Latvijas Amatniecības kameras akmeņkaļa amata meistara diploms. J. Ščerbickis ar lepnumu rāda dokumentu, kurā uzraksts dublēts nevis ierastajā angļu, bet gan franču valodā «Chambre des Métiters de Lettonie Diplôme de Maître Artisan».
Lodē ķiņķēziņus
«Dzimtā puse man ir Ogres novada Jumpravas ciems. Toreiz jau ceturtajā klasē braucu uz izstādēm, jo veidoju dažādus suvenīrus, labi zīmēju. No koka visu ko zāģēju, virpoju. Tēvs bija televizoru meistars, izmantoju viņa aprīkojumu un no detaļām lodēju interesantus ķiņķēziņus,» bērnības gaitas atceras J. Ščerbickis. Dzīvē plānojis kļūt par dizaineru, bet tur bijis konkurss 12 uz vienu vietu, un neizdevies tikt veiksminieku skaitā.
Liktenis dzīves ritumu mainījis 1984. gada 26. maijā, kad Bauskā notika sporta spēles. Toreiz iepazinies ar nākamo sievu Violetu un tā arī mūspusē palicis. Bauskā, Rīgas ielā, bija akmeņkaļu darbnīca, tur arī sācis strādāt. «Uzreiz pats sāku kalt. Neviens nav mācījis, viss paša apgūts,» teic meistars. Viņš atzīst, ka darbam ar metālu vai koku ir maz līdzības ar akmeņkaļa nodarbi. Vienīgais, kam esot līdzība, – tā saucamajai «čekankai», kad vara plāksnē izsit nepieciešamo rakstu ar dažādiem instrumentiem.
Tuvojoties Latvijas neatkarības laikam un sākoties ekonomiskajām pārmaiņām, viss kļūst citādi. 1989. gadā meistars pamet Bausku un pārceļas strādāt uz Olaini un Rīgu.
Sprādziens Butku kapos
Agrākā Bauskas rajona Codes pagasta Butku kapos 1989. gadā uzstādīto pieminekli latviešu leģionāriem gatavojis Juris Ščerbickis. Tā bija viena no Imanta Zeltiņa aktivitātēm. Viņš kopā ar Jāni Štokmani bija idejas iniciators, aktīvi strādāja Vides aizsardzības klubs. «Neviens jau neņēmās to pieminekli taisīt. Arī man paziņas teica: «Ko tu dari? Omonieši atbrauks, nositīs!» atminas J. Ščerbickis. 1990. gadā naktī no 4. uz 5. decembri Latvijā vienā paņēmienā tika uzspridzināti pieminekļi Tukuma, Cēsu rajonā un arī Butku kapos. Pretdarbība bija.
Visā Latvijā tika nost vākti arī Ļeņina pieminekļi, Bauskā to aizvāca 1990. gada 29. oktobrī, pirms tika uzspridzināts piemineklis Butku kapos. Materiāls, no kura Ļeņina pieminekļi taisīti, esot bijis ļoti labs granīts, nemaz tik viegli sadrupināt nevarēja. Pieminekļu pamatnes visbiežāk izmantotas kapu pieminekļu izveidei. Meistars atklāj, ka ik pa brīdim kapos šo īpašo granītu varot pamanīt. «Ar citu akmeni akmeņkalis to nesajauks,» atzīst J. Ščerbickis.
Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgade finansiāli bijis grūts laiks. Ik pa brīdim Juris domājis par braukšanu uz ārzemēm. 1997. gadā piedāvāts doties uz Nīderlandi, bet ekonomiskās krīzes laikā – uz Islandi. Izlēmis tomēr palikt Latvijā.
Atjauno sendienu rīkus
Akmeņkalis sāk strādāt firmā «AKM». Uzņēmums ved no Somijas, Karēlijas un no Itālijas apstrādātus, gatavus blokus, Latvijā atliek tos tikai uzstādīt un iegravēt tekstu. Tur arī iegūts akmeņkaļa diploms un saņemts piedāvājums restaurēt Brīvības pieminekli. «Teica, ka man kā meistaram ir zelta rokas. Vienkārši talants,» atzīstas Juris Ščerbickis.
Pie pieminekļa Rīgā divas vasaras pavadītas. Darbam bija sava specifika, ziemā strādāt nevarēja, darbojušies siltajā laikā. Daudzas detaļas bija bojātas un vajadzēja nomainīt. Pieminekļa gaiši pelēkos akmeņus atveda no Somijas. Speciālas šuves, kuras klājās starp akmens blokiem, atgādāja no Itālijas. Savulaik šuves bija no svina, nosēžoties akmens blokiem, savienojumiem veidojās dažāds biezums. Samērot maināmo detaļu izmaiņas nebija viegli.
Visgrūtāk bijis nomainīt travertīnu, ko veidoja trīs lieli akmens bloki. Vienu akmens bluķi atveda speciāli no Itālijas. Izrādījās, ka atgādāto materiālu ar mūsdienu instrumentiem nevar apstrādāt, kā tas bija darīts sendienās – varēja pamanīt, ka viens bloks atšķiras. Nācās izgatavot speciāli norūdītus dzelzs instrumentus, ar ko apstrādāt akmeni, lai atšķirības nebūtu pamanāmas.
Atstāj vēstures liecības
Visus defektus nenovērsa. Īpašus lūzumus, cauršautas vietas – daļu bojājumu, kas gūti vēsturisko notikumu gaitā, – atstāja. Speciāla komisija lēma, ko aiztikt, ko atstāt, lai nākotnē būtu ne tikai skaists piemineklis, bet arī vēsturiska liecība par notikumiem, kas skāruši visu Latviju. «Mildas figūrā ir ļoti daudz ložu caurumu no kara laika. Tur gan strādāja citi meistari. Pats darbojos tikai pie granīta,» atceras J. Ščerbickis.
Daudziem pieminekļiem mākslinieki izvēlas smilšakmeni, bet ne visiem akmeņkaļiem šis materiāls patīk. Tas ir trausls, ar porām, un ar to grūti strādāt. Tas savulaik bija Latvijas nacionālais, gandrīz tautiskais materiāls, tāpēc biežāk izmantots, lai nebūtu nekas lieks no ārzemēm. 2012. gadā nācies rekonstruēt pieminekli 1905. gada nemieros kritušajiem Ķekavā, un tas nebūt nav bijis viegli.
«Granīts ir un paliek labākais materiāls. Tas ir mūžīgs. Grūti dauzīt un sist. Ja ir malas, kantis, tās jau lūzīs nost, bet piemineklis paliks,» vērtē akmeņkalis. Brīvības piemineklim izmantots gaiši pelēks granīts, kas ir labs materiāls.
Beberbeķu krusts
«Novērtējot veikumu Brīvības pieminekļa restaurācijā, mani uzaicināja arī citos projektos,» atceras J. Ščerbickis. 2002. gadā viņš piedalījies Lestenes Brāļu kapu kompleksa izbūvē. Tad pārgājis strādāt uz Ukrainas firmu «Labradors». «Pat tagad politisko problēmu skartajā valstī Ukrainas uzņēmumi turpina darboties,» atzīst akmeņkalis.
2003. gadā īstenoti divi lieli projekti. Viens no tiem bija gravējumi monumentā vācu karavīriem Beberbeķos. Kompozīcijas centrā uzstādīja akmens krustu, kura augstums – septiņi metri. Meistars atzīst, ka šis ir viens no tiem darbiem, kas vislabāk paticis. Tajā pašā gadā Jelgavā atklāja pieminekli pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem. Arī tur visas detaļas atvestas no Ukrainas, bet gravēšanu veicis Juris Ščerbickis.
Diplomu nenopirkt
Akmeņkaļa profesijas pārstāvju Latvijā gan paliek aizvien mazāk. Pēdējos piecos gados piešķirts tikai viens jauns akmeņkaļa diploms, teic Juris.
«Komisijā, kas piešķir akmeņkaļa meistara diplomu, ir apmēram desmit cilvēku. Lai iegūtu meistara nosaukumu, ir jābūt talantam. Šo nosaukumu nepiešķirs tikai par parādītajiem darbiem. Viņi aizbrauks uz mājām un visu dienu skatīsies, kā un ar ko tu strādā. Nevar cerēt, ka darbiniekam ar sliktiem instrumentiem piešķirs meistara nosaukumu. Un šo diplomu nopirkt nevar. Komisijas locekļi paši ir šīs nozares meistari un saprot, ka jaunais meistars nākotnē būs viņu konkurents. Tāpēc sevi īpaši jāpierāda, lai kļūtu par meistaru,» stāsta
J. Ščerbickis.
Pēdējā laikā lielu pieminekļu restaurācija vai pārbūve notiek reti, jo galvenie objekti savesti kārtībā. Savukārt pieminekļu izgatavošanas jomā ienāk jaunas tehnoloģijas – akmeni izmanto retāk, kā to redzam, piemēram, Bauskā uzstādītajā piemineklī Vilim Plūdonim.
