Bauskas novada Ceraukstes pagasta «Turķos» 2. aprīlī meistaru Elīnas Kūlas-Bražes un Māra Bražes vadībā ikviens interesents varēja apgūt seno tērpu un rotu darināšanu.
Bražes aicināja interesentus ciemos, jo no 1. līdz 3. aprīlim visā Latvijā risinājās pasākums «Satiec savu meistaru!» – tautas lietišķās mākslas meistari, stāstnieki, teicēji un muzikanti ciemos aicināja visus interesentus, lai kopā mācītos dažādus darbus.
Matemātiskā domāšana
Ceraukstiete Elīna Kūla-Braže darina tautastērpus. Viņa prot radīt visu tērpu pilnā komplektā – pastalas, zābakus un citus apavus, bikses, kreklus, mēteļus, šalles, jostas un visu pārējo, kas piederas tautastērpam. «Radot tautastērpu, nepieciešamas veiklas rokas, pacietība, interese un neliels ķēriens uz rokdarbiem. Iemācīties var visu, bet, ja ir interese un talants, rezultāts ir fantastisks. Darba tehnikas ir visdažādākās. Pats interesantākais ir tas, ka mēs nepārtraukti uzzinām ko jaunu, arī par tautastērpiem. Nāk gaismā jauni avoti, tērpi un etnogrāfija. Ir vairākas variācijas. Garlaicīgi nav! Parādās jaunas nianses un raksti. Iespējas ir visdažādākās, tikai jāprot tās pielietot,» pieredzē dalās meistare E. Kūla-Braže.
Tērpu darināšana ir ļoti sarežģīta, tai vajadzīga matemātiskā domāšana. «Darinām arī parastus ikdienā valkājamus kreklus vai bikses, kuriem nav noteiktu standartu un rakstus var kombinēt, tā teikt – mājas lietošanai. Katrs var piemeklēt sev vēlamos toņus un krāsas, materiālu un aust sev tīkamā stilā. Aušana gan ir ļoti sarežģīta. Tiek izmantoti teju tūkstoš diegu, un katram jābūt īstajā vietā. Pieļaujot vienu kļūdu, tā jālabo,» aušanas specifiku skaidro Elīna Kūla-Braže.
Meistare stāsta, ka tautisko drānu darināšanas tehnikas, stili un variācijas tiek grupēti atkarībā no gadsimta: 6. – 13. gs., 14. – 17. gs., 17. – 19. gs. un 19. – 21. gs. Tērpu atšķirības nosaka arī reģioni.
Tautastērpa pilnu komplektu meistare darina vienu vai divus mēnešus. Materiālu sagatave ilgst vairākas dienas. Brunči top aptuveni piecās dienās, krekls – divās trijās. Jostu var izgatavot dienas laikā, ja auž – vajag divas dienas. Zābaku gatavošanai nākas atvēlēt divas vai vairākas dienas, atkarībā no to sarežģītības. Rakstainās zeķes parasti ir gatavas vienā dienā.
Kļūdas nevar izlabot
Māris Braže interesentiem mācīja gatavot gredzenus un citas rotas. Bronzu šoreiz meistars nelēja, lai gan parasti M. Braže strādā ar alvu, bronzu, varu, svinu un misiņu. Viņš rotas darina tikai pēc senču tradīcijām. «Katrs pats var izvēlēties rak-stu, gredzenu vai kreļļu veidu, bet es strādāju tikai pēc oriģināliem. Rotu darināšanā visu nosaka precizitāte un spēks. Kļūdas nedrīkst pieļaut, tās nevar izlabot,» stāsta meistars.
Rotkalis sanākušos iepazīstināja ar metāla vēsturi, dalījās pieredzē par darba specifiku. «Katra rota tiek apstrādāta. Notiek metāla sagatave, apstrāde, un beigu fāzē visam jābūt ideāli. Cilvēkiem, pašiem gatavojot rotas, rodas patiesais lietas novērtējums,» uzskata Māris. Ceraukstietis stāsta, ka senču rotu darināšanas māksla ir kas fenomenāls: «Tas ir īsts brīnums, ka mūsu sentēvi ar tolaik pieejamiem in-strumentiem spēja radīt tik skaistas lietas. Metāls arī toreiz bija jāsagatavo – jānorūda un tikai tad jākaļ.»
Māksla rada atkarību
Pasākumu «Satiec savu meistaru!» Ceraukstes «Turķos» apmeklēja cilvēki, kuri jau iepriekš tur bijuši, viņu vidū tādi, kusi rotas gatavo pirmo reizi. Baušķeniece Vivita Frīdenberga uz Cerauksti atbrauca intereses dēļ. «Pie šiem meistariem esmu otro reizi, bet pirmo reizi pati mēģinu gatavot rotas. No malas viss izskatās ļoti vienkārši, kad jāsāk darīt pašam, ir krietni sarežģītāk,» vērtē V. Frīdenberga.
Ceraukstiete Janīna Olava jau sen vēlējusies apmeklēt «Turķus», bet saņēmusies tikai šosestdien. «Zinu, ka Māris un Elīna ir sava aroda meistari, gribēju pati savām acīm skatīt, kā notiek tērpu un rotu darināšana. Esmu pirkusi Māra gatavotos gredzenus. Tie ir skaisti un daiļo arī mani. Šķita, ka to radīšana nav nekas sarežģīts. Bet tā nav. Tā ir māksla, kura rada atkarību. Tie ir oriģināli. Tiklīdz viens ir pirkstā, gribas nākamo. Tas pats ir ar krellēm un citām rotām. Tiklīdz pati ko pagatavoju, lietām rodas liela pievienotā vērtība,» savu viedokli izklāsta J. Olava.
Baušķeniece Sandra Štāle kopā ar Elīnu un citiem domubiedriem tērpus darina pati. «Jābūt interesei un motivācijai radīt ko skaistu, citādāk nekas nesanāks. Tādi meistari kā Elīna un Māris rada unikālas lietas vienā eksemplārā, tāpēc to valkātājs var justies īpašs. Cilvēki sāk novērtēt kvalitatīvu roku darbu. To visu mācēt pagatavot ir fantastiska vērtība,» noteic Sandra.
Arita Baļčūne uz Cerauksti braukusi no Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasta, viņa ieradās iegūt jaunas zināšanas un piepildīt sen lolotu sapni – pašai tikt pie tautastērpa. «Interese par rokdarbiem man ir jau gadiem. Esmu uzadījusi cimdus, zeķes un džemperus, bet vēlos tiekties pēc rokdarbu augstākās pakāpes,» atklāj skaistkalniete.
