Valija un Anatolijs Pičugini savu mitekli pārvērtuši pēc scenārija «no neglītā pīlēna par gulbi». Māja remontēta pacietīgi un no sirds, savukārt pagalma labiekārtošanai izmantoti dabā pieejamie materiāli.
Vecāki – pāri laukam
Rundāles novada Svitenes pagasta «Dzimteņus» Pičugini par mājām sauc 15 gadus. Valija un Anatolijs ir svitenieki kopš dzimšanas. Vecāku mājas no «Dzimteņiem» ir rokas stiepiena attālumā – pāri labības laukam. Interesanti, ka abu vecāki dzīvo zem viena jumta.
«Vienā nama pusē dzīvoja mani vecāki, otrā – Anatolija, bet mēs abi – pa vidu. Jau kopš bērnības sapņoju par savu māju. Kad parādījās iespēja iegādāties «Dzimteņus», ilgi nedomājām un tiecāmies pēc šī nama iegādes. Paldies jāsaka saimniecei Brunhildei Bērziņai, kura, neskatoties uz kuplo interesentu skaitu, izvēlējās tieši mūs,» atminas Valija.
Par labu Pičuginiem B. Bērziņa lēma, jo jutusi, ka mājas paliks gādīgās rokās. Valija bērnībā ik dienas «Dzimteņiem» soļoja garām, sveicinājās ar saimnieci, piestāja uz sarunu. Valija noteic, ka mājā joprojām var sajust Brunhildes kundzes auru.
Vietas abiem gana
«Dzimteņos» Pičuginiem darba nekad nav trūcis. Vispirms tika nozāģētas lielās, trauslās papeles un salabots jumts. Saimniece bija cienījamos gados un smagus darbus nespēja veikt, tāpēc arī pagalms bija krietni aizaudzis. Laikazobs bija bojājis arī telpas. Pagājusi nedēļa, kamēr istabas atbrīvotas no nevajadzīgajām mantām.
«Mums labiekārtošanas un remontdarbos palīdzēja kaimiņi, draugi un radi. To pulks kļuvis retāks. Laiks iet, cilvēki mainās, un draugi kļūst par paziņām, bet no tā neizbēgsi. Mums ir fantastiski, palīdzību neatsakoši un jauki kaimiņi. Katram tādus novēlu,» nosaka Valija. Iekštelpas ieguvušas modernu izskatu. Gaišās istabas ir plašas un mājīgas, vien iztīrītais un no mantām atbrīvotais otrais stāvs vēl gaida savu kārtu remontam.
«Lai arī māja izskatās maziņa, mums diviem vietas šeit ir gana. Esmu augusi daudzbērnu ģimenē. Esmu piektā – jaunākā. Mēs visu dalījām un dzīvojām vienā istabā. Tāpēc tagad esmu tik laimīga, ka man un vīram ir tik plaša un gaiša māja, kurā vietas netrūkst,» stāsta Valija.
Ir jāsapņo
Pičuginiem plāni ir lieli. «Uzreiz visu nevar. Jābūt pacietīgiem. Nav tik daudz finanšu, lai uzreiz visu uzceltu un uzbūvētu. Viss, kas mums te ir, – pacietības un pašu roku darba rezultāts. Lēnām virzāmies uz priekšu. Ir jāsapņo, lai ir, kur tiekties. Ja mums nebūs ieceru un plānu, tad jau neko arī nedarīsim,» pārdomās dalās Valija.
Pašlaik karstākā vēlme ir dīķis. Vīra un viņa draugu rokām tapusi skaista dārza nojume, lielās šūpoles un moderna āra tualete. Šūpojoties šūpolēs, Valija vēro kaimiņu stādīto bērzu birzi. «Te es smeļos mieru. Kad labiekārtojām pagalmu, apkārt teritorijai stādījām dzīvžogu, lai vējš mūs neaizpūš, bet vienu galu izzāģējām, lai es varu vērot skaisto bērzu birzi. Tā ir mana dzīves glezna. Raugos uz to un sapņoju, kaļu plānus un baudu mieru,» mierīgā balsī noteic Valija. Tomēr Anatolija sieva nebrāķē arī pilsētu: «Man pilsētā patīk. Es dzīvoju kādu laiku Rīgā. Tā ir cita pasaule ar citiem cilvēkiem. Epizodiski man pilsētas ļoti patīk, bet, lai es tur dzīvotu, – nekad. Lauki ir manas mājas, kur putni čivina, zvēri skrien un vējš glāsta seju,» šūpojoties šūpolēs, spriež Valija.
«Dzimteņu» saimnieces moto ir – kur esi tu, tur ir skaisti. Kopā ar vīru Valija iekārtojusi pagalmu. Sakombinējot laukakmeņus un zemi, ir izveidotas skaistas puķu dobes un izbruģētas taciņas.
