Katrs Eiropas Savienības institūciju apmeklējums, lai vai cik regulāri tādos piedalos, atklāj ko jaunu. Šoreiz iespaidi no Eiropas Parlamenta sesijas Strasbūrā ir visai pretrunīgi. Francijas pilsētā ceļotāji var justies daudz mājīgāk nekā Briselē, tomēr prieku par tur jau atnākušo smaržīgo pavasari krietni mazināja novērojumi par tautas deleģēto deputātu darbošanos. Manuprāt, vēlētājiem būtu jārosina pārmaiņas gan kopējā parlamenta norišu kārtībā, gan Latvijas deputātu darba stilā.
Nav saprotams, kam vajadzīga plašā sēžu zāle ar servisa darbiniekiem frakās, ja galerijā žurnālistu un apmeklētāju vietās, kā arī tulku kabīnēs debašu laikā ir vairāk cilvēku nekā deputātu rindās. Tautu kalpi te kuplākā skaitā sarodas tikai uz balsošanu. 21. gadsimtā resursus un laiku taupošs risinājums būtu deputātiem debatēt videosesijās un balsot elektroniski katram no savas ikdienas darbavietas, nevis tērēt naudu masveidīgiem pārlidojumiem un limuzīnu kavalkādei, ar ko pārvieto parlamentāriešus.
Žurnālistu grupai bija atvēlētas pa 20 minūtēm no katra Latvijas deputāta laika. Jau pieredzējušie Sandra Kalniete, Tatjana Ždanoka un Roberts Zīle pārliecinoši skaidroja pašu veidotos ziņojumus vai nostāju balsojumos. No viņiem neatpaliek Artis Pabriks un Andrejs Mamikins, pēdējais dzirdams arī debatēs. Taču no Ivetas Grigules atskanēja vien latviski nīgrs teksts, ka Eiropas Parlaments «ir viena liela pļāpātava», kaut viņa pati, šķiet, šoreiz neizmantoja iespēju pat «papļāpāt» kolēģu un publikas priekšā. Godprātīgs deputāts, kas patiesi vēlas ko darīt tautas labā, iespējams, tomēr noliktu mandātu un lieki netērētu dāsno atalgojumu, vien izliekoties strādājam, ja trūkst spējas vai prasmes iekļauties Eiropas mēroga lemšanas procesos. Varbūt tie, kuri vēlēšanās tik viegli noticēja skaļajiem solījumiem, var atgādināt par to izpildi.
