75 gadu jubileju svin Ivars Ratkevičs Vallē.
Vallietis savu dzīvi raksturo tik krāsainu kā dzeņa vēders. Bērnībā ciests bads, bet upes un meža labumi puiku glābuši. Ivars visu mūžu bijis kaislīgs mednieks un joprojām makšķernieks.
Maizes šķēlīte zelta vērtē
Jubilārs dzimis un audzis tagadējā Vecumnieku novada Vallē. Pēckara laiks bijis smags. Ivars noteic, ka piedzīvots arī bads. «Vectēvu un tēvu izsūtīja. Paliku ar brāli Tālivaldi, mammu un vecmammu. Pārtikām no zivīm un meža veltēm – ogām un sēnēm. Atceros, kā ar brāli atradām sakaltušu maizes šķēli. Tā bija zelta vērtē. Pagāja ilgs laiks, līdz ar milimetra precizitāti šķēlīti pārdalījām uz pusēm. Pamērcējām to upes ūdenī, maizīte atmirka, un apēdām,» bērnības atmiņās dalās I. Ratkevičs.
Vallietis mācījies Taurkalnes septiņgadīgajā skolā, pēcāk – Jelgavas 2. vidusskolā un Priekules tehnikumā par mehāniķi. Viņš strādājis Birzgales kolhozā «Vārpa» un daudzus gadus galvenā inženiera pienākumus pildījis Valles kolhozā. Pēc kopsaimniecību likvidācijas kopā ar domubiedriem dibinājuši SIA «Krīči» kokapstrādes cehu, taču, sākoties veselības likstām, nācās doties pensijā.
Mednieks un makšķernieks
Ivars ir mednieks ar gandrīz 60 gadu pieredzi. Viņš makšķerē no laika, kad rokā varēja noturēt klūgu un uzsiet makšķerauklai āķi. Ilgus gadus jubilārs vadījis mednieku klubu «Valle». Gadu gaitā piedzīvotais tagad ierakstīts atmiņu krājumā.
«Savā laikā nobliezu 70 aļņus. Tad tie bija savairojušies tiktāl, ka saskaitīt nevarēja. Bija jāšauj. Agrāk medījām tikai ar gludstobra bisēm uz gaidi. Dzinējmedībās gājām reti. Manā laikā vītņ-stobra šauteņu nebija. Tagad ieroču ir ļoti daudz un tie ir dažādi, optiskie un kādi tik vēl ne. Piebāz aci tik pie optiskā tēmekļa un bliez. Garām nevar nošaut. Mēs to pašu pratām ar gludstobra bisi,» par medībām agrāk un mūsdienās stāsta Ivars. Vimbu laikā vallietis dodas makšķerēt uz Kurmeni. Kad pie jubilāra viesojās «Bauskas Dzīve», laiks copei nebija piemērots, tomēr Ivars bija gatavībā – automašīnā makšķeru kāti, drēbes, zābaki, viss nepieciešamais copei jau sagatavots.
«Sēžu, pīpēju un gaidu»
Vallietis neslēpj – viņš ir precējies trīs reizes. «Ratkeviču dzimta vienmēr ir bijusi auglīga. Man pašam – astoņi bērni. Visi jau lieli. Trešā sieva nomira, atstājot mani ar deviņus mēnešus vecu zīdaini un trim lielākiem bērniem. Cilvēki palīdzēja, un tikām galā,» noteic Ivars. Meita un vecākais dēls ir bieži ciemiņi. Ar dažiem bērniem reti kontaktējas. «Bērni priecājas par maniem slavenajiem zivju konserviem. Tā ir slepena recepte. Zivis var ēst ar visām asakām. Esmu makšķernieks visu mūžu. Lai nu ko, bet zivis pagatavot es protu,» smaidot noteic jubilārs.
Tagad pensionārs dzīvo pa mājām. Nesen kā vēl strādājis gadījuma darbus, bet nu veselība neļaujot. «Sēžu, pīpēju un gaidu,» sarkastiskā humorā noteic Ivars.
Vallietis piemin televīzijas pār-aides. Visvairāk viņam nepatīkot krievu propaganda. «Rāda vienus murgus. Nabaga cilvēki. Šos kaimiņu zemē «zombē» vienā laidā!» neizpratnē izsaucas Ivars Ratkevičs.
