Vecumnieku novada Bārbeles ciemā 25. aprīlī īpaši atzīmēja Bārbalas vārdadienu. Pasākuma laikā ciema centra pļavā iestādīja vēl divus kokus, kas simbolizē Bārbeles vēsturiskos notikumus.
Ir iecere ciema centrā veidot dižaudzi ar kokiem, kuru stādi ņemti no īpašām kultūrvēsturiskām vietām.
Sarīkojumu organizēja Bārbeles bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze un vietējā tautas nama pārstāvji. Ar dziesmām kuplināja Bārbeles folkloras kopa «Tīrums». Pašu sacerētās vārsmas lasīja dzejnieces Brigita Kārkliņa, Sarmīte Gausiņa-Elksne un Austra Ālmane. Kad cilvēki klusēja, tad apkārtni ar pavasara dziesmām pieskandēja putni.
Dieviete Bārbala
Bārbalas svētki ir pagājušajā gadā iesāktās tradīcijas turpinājums. Pirms gada sarīkojums bija veltīts Rainim. Un tad iestādīti pirmie kociņi kā simboli ciema vēsturei. «Ozols nāca no «Griķmalējiem» – Raiņa mātes mājām. Jasmīns no «Tadenavas» – Raiņa dzimtās puses,» atklāj B. Krauze.
Šogad uz svinībām bija sanākuši ap 30 apmeklētāju, turklāt ļoti dažāda vecuma – gan tādi, kas tikko no bērnu ratiņiem izkāpuši, gan ar pavisam sirmām galvām. B. Krauze un jaunā bārbeliete Kristiāna Jirjena atgādināja iedzīvotājiem ciema vēsturi un pagātnes leģendas. Īpašu uzmanību pievērsa dievietes Bārbalas tēlam – senatnē kazu un aitu aizbildnei.
«Vecās tradīcijas pazūd, vēsture aizmirstas. Ir prieks, ka veidojas šāds pasākums, kas ļauj ne tikai atmiņām atjaunoties, bet arī uzzināt ko jaunu par dzimto pusi,» teic Bārbeles pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Našeniece.
Uztic mazpulcēniem
Šī gada īpašie koki – liepa no Pilveru pilskalna, kas minēts kā pirmā apdzīvotā vieta Bārbeles pusē, un kļava no Bārbeles sēravota, kur savukārt izveidota pirmā ārstniecības iestāde Latvijā un Baltijā – vēl hercoga Jēkaba Ketlera laikos. Ozolu stādīja bārbelietes ar medicīnas izglītību – Larisa Romanovska un Vija Kļaviņa. Vērojot dāmu veikumu, uzreiz bija manāms, ka lauku ļaudīm zemes darbu prasmes ir izcilas – darbu paveica ātri un labi. «Būs jānāk un «jāapčubina» pa vakariem, lai aug tas mūsu koks,» smaidot nosaka V. Kļaviņa.
Liepu uzticēja iestādīt mazpulcēniem, kuri savulaik kopuši Pilveru pilskalnu. Mazpulcēnu vadītāja Voldemāra Barena atbalstīti, kociņu iedēstīja Edgars Jesevičs un Rihards Dievaitis. V. Barens pastāstīja, ka mazpulkā pašlaik darbojas deviņi skolēni.
«Tā šajā pļavā veidojas dižaudze. Ne tāpēc, ka kokiem jābūt dižiem, bet gan tāpēc, ka tie ir no dižām vēstures un kultūras vietām,» pauda Bārbeles bibliotēkas vadītāja.
Klimpu tradīcijas
Neliela diskusija izvērtās saistībā ar Pilveru pilskalnu. B. Krauze sacīja, ka savulaik mazpulcēnu izveidotais informatīvais stends ir nolietojies un jāveido jauns. Tomēr pilskalns atrodas privātā teritorijā un iepriekš veicamie darbi esot jāsaskaņo. Ē. Našeniece gan teic, ka, viņasprāt, teritorijas īpašniece labprāt sadarbosies un ļaus sakopt pilskalna teritoriju. Vajag tikai cilvēkus, kas ir gatavi to paveikt.
Sarīkojums beidzās ar «garšīgo tradīciju» – klimpu zupu. Šoreiz klimpas bija gatavotas no biezpiena. Zupa bija garda – daudzi ēda divas porcijas. Ē. Našeniece aicināja tradīciju turpināt un uz nākamā gada svētkiem atnest klimpu receptes, lai varētu baudīt dažādas zupas.
B. Krauze pastāstīja par vēl vienu ticējumu, saistītu ar dievieti Bārbalu un klimpu zupu – vajagot ēst uzreiz divas klimpas reizē, tad arī kazas un aitas dzimšot pa divām. Tā uz pozitīvas nots cerībā, ka apkārtējie ganāmpulki nākotnē pieaugs lielākā skaitā, arī noslēdzās Bārbalas dienas svinības Bārbelē.
UZZIŅAI
Senākā informācija par Bārbeli un tās iedzīvotājiem saistīta ar Pilveru pilskalnu, uz kura esošā pils saglabājusies līdz 1321. gadam, kad pēc zemgaļu sacelšanās tā pilnīgi nopostīta. Leģendas vēsta, ka Bārbeles meži bijuši bagāti ar bārbeļu krūmaugiem. Nabadzīgās augsnes dēļ toreizējie iedzīvotāji nodarbojušies ar kazkopību. Kazu aizbildne esot dieviete Bārbala. Nostāsts vēsta, ka ceļu krustojumā atradusies dievietes Bārbalas koka statuja. Vēlāk tur uzcelta koka baznīca. Iespējams, ka šie skaidrojumi ir apdzīvotas vietas Bārbeles nosaukuma pamatā.
Bārbelē bija vecākā ūdens dziedniecības iestāde Latvijā un Baltijā. Bārbeles sēravots, kas atrodas Iecavas upes tuvumā nelielā gravā, kļuva slavens jau Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā
17. gadsimtā. 1739. gadā pie sēravota izveidota dziedniecības iestāde.
Avots: vecumnieki.lv, Brigitas Krauzes stāstījums.
