90 gadu jubileju svin baušķeniece Herta Vītoliņa.
Mierīgā un klusā, bet ņiprā Herta Vītoliņa apveltīta ar labu veselību. Turklāt viņa daudz lasa un avīžu attēlos redzamos cilvēkus saskata bez brillēm.
Ulmanis paspiež tēvam roku
Garajā mūžā baušķeniece piedzīvojusi vairāku valdītāju laikus. Pēckara periodu viņa atceras spilgti, bet par to runā nelabprāt. «Kas gan pēc kara labs var būt?!» īsi, novēršot acu skatienu, noteic Herta.
Reiz Kārlis Ulmanis piestājis pie Hertas tēva Imanta, kad viņš strādājis piemājas laukā. Spiedis tēvam roku un aprunājies. «Viens pats, bez apsardzes Ulmanis braukāja pa laukiem un vēroja tautu. Pēc skata vienkāršs vīrs. Viņš piestāja uz sarunu ar manu tēvu. Prezidents vaicāja, kā klājas, kā darbi sokas, vai raža laba. Viņi runāja ilgi. Tie nebija pieci vārdi, kurus viņi pārmija, bet gan saruna par dzīvi. Dodoties prom, viņš sirsnīgi uzsita tēvam pa plecu, vēlēja veiksmi, labu ražu un veselību,» stāsta Herta.
Jubilāres tēvs bijis stingrs, licis daudz strādāt. Herta, neierasti to laiku ģimenes modelim, bijusi vienīgais bērns. «Uz ballēm tiku reti. Katru dienu strādāju līdz tumsai. Pēc tam biju pārāk piekususi, lai vēl varētu dejot un priecāties. Draudzenes, kurām bija māsas un vairāki brāļi, uz ballēm tika bieži – jo kuplāka ģimene, jo darbus paveica ātrāk. Tomēr es nedomāju, ka darba dēļ dzīvē ko svarīgu esmu palaidusi garām. Ja vajadzēja strādāt, strādāju. Daudz neprātoju,» atminas jubilāre.
Visu mūžu grāmatvedībā
Hertai ir stipra veselība. «Visām manas dzimtas sievietēm mūžs ir bijis ilgs. Esmu pateicīga, ka arī man ir lemts tik ilgi nodzīvot. Vēl tikai tāds mazs «sprintiņš» palicis, un simtniekā būšu ieskrējusi. Vai būs lemts, to tikai Dievs zina,» mierīgā balsī teic Herta. Viņa dzimusi un augusi Brunavišķos, kādreizējā Ceraukstes, tagad Gailīšu pagasta teritorijā. Pāces skoliņas solos apgūtas mācības. Vēlāk viņa skolojusies Bauskā. Teju visu mūžu strādājusi par sekretāri-grāmatvedi. Šos amata pienākumus viņa veikusi Bauskas tipogrāfijā, tiesā un milicijā. Darbs Hertai paticis tik ļoti, ka arī pēc pensijas vēl strādājusi. Jubilāre tēvam un māmiņai bija vienīgais bērns, arī Hertai ir viens dēls – Ilgvars, kurš tagad uzņēmies rūpes par mammu.
Vecpilsētā vajag pirti un gājēju ielu
Hertai patīk lasīt. Stāsta dēls: «Ja atvestu uz dzīvokli mammas izlasītās grāmatas, vienu istabu varētu piepildīt pilnu. Viņa lasa ļoti daudz. Tēmas ir visdažādākās – mīlestība, krimiķi, biogrāfiskās un cita žanra grāmatas. Bez brillēm attēlus mamma saskata skaidri, arī kādu tekstu bez «papildu ačiem» var salasīt.»
Herta ir sašutusi – Bauskā nav publiskās pirts! «Cik sevi atminos, pilsētā pirts ir bijusi vienmēr, bet tagad, tik mūsdienīgā laikmetā dzīvojot, – nav. Lai nu ko, bet pirti pilsētā vajag. Zināmi daudzi pensionāri, kuri pirtiņu noteikti apmeklētu,» pārliecināti teic baušķeniece. Dēls mammu vedot uz pirti Elejā.
Pēc Hertas domām, vecpilsētā jeb «lejas Bauskā», kā saka jubilāre, iestājies panīkums. «Nav vairs vecā tirgus un citu veikaliņu. Veciem cilvēkiem iet pa kalnu augšā ir ļoti grūti. Tikai viens «Mego» mums, lejā dzīvojošajiem. Neskaitot jauno bruģi, arī Rīgas iela paplukusi. Tur jau varēja iekārtot kādu tūristiem domātu gājēju ielu ar veikaliņiem sānos un sakoptām ēkām ar pastaigu taku gar upi līdz pat Bauskas pilij,» pārdomās un idejās dalās Herta.
Jubilāres acīm un ausīm neiet secen neviens ziņu raidījums. Īpaši svarīga tēma – politika. Pēc katra ziņu izlaiduma Herta redzēto un dzirdēto pārrunā ar dēlu.
Jubilārei ir mazdēls Kaspars un mazmazbērni – Renārs un Renāte.
