Līst. Nežēlīgi līst gandrīz diennakti. Stāvu svešā pieturā, cerot, ka satiksmes grafikā atzīmētais autobuss mani aizvedīs uz jaukām, siltām mājām. Braucu ciemos. Un tagad ar vislielākajiem, visredzamākajiem burtiem gribu uzsvērt, ka turpmākā epizode nav saistīta ar Bauskas, Rundāles, Vecumnieku, Iecavas novada pasažieru pārvadājumu uzņēmumiem. Tik izcils un kvalitatīvs pakalpojums, kā, piemēram, reiss Bauska–Rīga un atpakaļ, iedzīvotājiem nav bijis daudzus gadus.
Mans visnotaļ interesantais piedzīvojums notika citur. Lietū esmu gaidījusi nebeidzami garas minūtes, kad, ūdens šaltīm virmojot, pieturā beidzot apstājas mazs, komfortabls, oficiālas firmas busiņš. Esmu vienīgā pasažiere. Prasu šoferim, cik jāmaksā, pasniedzu nosaukto summu. Biļeti nesaņemu. Es pirmo reizi braucu šajā maršrutā. Apsēžos un apceru faktu, ka pasažieru pārvadātāji un modrie nodokļu iekasētāji Latvijas otrās brīvvalsts 26 gados joprojām nespēj atrisināt it kā pašsaprotamas lietas.
Pēkšņi savā acu priekšā ieraugu «mikriņa» salonā ielīmēto standartpaziņojumu. Tas vēsta, ka jāmaksā deviņi eiro par braukšanu bez biļetes. Sparīgi dodos pie autobusa vadītāja. Joprojām esmu vienīgā šajā sabiedriskā transporta līdzeklī. Izdzirdējis par manu negaidīto vēlmi saņemt biļeti, impozantais kungs ir ļoti sašutis: «Es taču piedāvāju jums cenas atlaidi! Ja gribat izdrukāt biļeti, jums ir jāpiemaksā!» Viņš nosauc arī summu.
Siltajās un jaukajās ciemošanās mājās es ilgi nevaru iemigt, jo šī Latvijas realitāte – izmainīt sevi dažos centos – man sāp. Vai tiešām pāris nieka naudiņu dēļ joprojām esam gatavi pazaudēt sevi, savu sirdi un dvēseli? Īstenībā esmu daudz optimistiskāka, bet zīmes rāda ko citu…