Aprīļa beigas Latvijā 1986. ga-dā atceros skaistas un saulainas, līdz ar pavasari daudz cilvēku rosījās dārzos, jaunieši atklāja pludmales sezonu. Arī tad, kad beidzot vissavienības ziņu raidījumā «Vremja» («Laiks») saņēmām formāli niecīgo, cenzēto vēsti par atgadījumu, kas izrādījās lielākā atomkatastrofa cilvēces vēsturē, pat ar visu civilās aizsardzības stundu mantojumu uzreiz nesapratām, ko tas nozīmē.
Kā liecina ASV satelītu novērojumi un citu Eiropas valstu mērījumu dati, Ukrainas atomelektrostacijas (AES) 4. reaktora uzsprāgšana radīja piesārņojumu, kas skāra pusi Eiropas. Saulainajās dienās un skaidrajās naktīs mākonim bija daudz laika izkaisīt savu nāvējošo devu vēja ceļā.
Akmens sviediena attālumā
Taču dažiem nepaveicās vairāk – tūkstošiem cilvēku no «tautu brīvības citadeles» bez iebildumiem tika izrauti no ģimenes un pašu nākotnes, lai liktu neaizsargātiem šķipelēt padomju «brīnumdaru» bezatbildības sekas.
Viens no viņiem bija Rihards Gailītis, baušķenieks, kurš 1987. gadā tika izsaukts kā padomju armijas rezerves kareivis, lai trīs mēnešus armijas celtniecības vienībā vadītu kravas auto, ar kuru no avārijas vietas vākta prom piesārņotā zeme.
«Dzīvojām ciemā akmens sviediena attālumā no Černobiļas, to bija pametuši evakuētie cilvēki,» sarunā «Bauskas Dzīvei» atklāj Rihards. «Es braucu ar «Kamaz», tīrījām apakšstacijas teritoriju. Karavīri un no rezerves atsauktie piemeta pilnu kravas kasti piesārņotās augsnes un atlieku, man tās bija jānogādā apglabāšanas vietā. Puiši ar lāpstām tur strādāja trīs minūtes, es kabīnē sēdēju 20 minūtes, kamēr krava bija pilna. Aizsardzības līdzekļi minimāli – cimdi, respiratori. Kaut arī mazgājāmies 20 minūtes dienā, mašīnas metāla detaļas tumsā fluorescēja. Kādu apstarojumu saņēmām, var tikai minēt. Man bija ļoti laba veselība, tomēr vienu jutu uzreiz – kad zem mašīnas remonta laikā acī iebira putekļi un nobraucīju tos ar roku, redze apmiglojās. Aizgājām uz kino – uzreiz sapratu, ka vairs neredzu tā kā agrāk. Atgriežoties redze no ideāla rādītāja biju nobraukusi līdz pusdioptrijai mīnusā.»
Paraksts bez jautājumiem
Rihardam un citiem izsauktajiem bija zināms, kas noticis, raisot aizdomas par uzdevumu galamērķi, ko armijas atbildīgie brauciena sākumā neatklāja. «Vai mums prasīja? Lika parakstīties, ka piekrītam, un aizveda,» nosaka vīrs, «atteikties nevarēja. Apmešanās vietā aizliegtajā zonā bija dīvaina sajūta – cilvēki visu bija pametuši vienā brīdī tādi, kā stāvējuši. Trauki uz galda, veļa bļodā vai uz auklas. Kā spoku pilsētā. Sākumā aizliegtajā zonā dozimetrus mums nedeva, tie bija tikai apakšstacijā. Taču neviens nevar zināt, vai tie rādīja pareizi, radiācijas mērīšana tur bija tikai tāda nosacīta.»
Kad atgriezies mājās, Rihards sākumā nav uztraucies par veselību, strādājis tik tālāk, taču pēc dažiem gadiem vajadzēja sākt ārstēties. Noteikuši veselības bojājumu, piešķīruši 3. invaliditātes grupu. «Vajadzēja lietot zāles, regulāri braukt uz pārbaudēm Stradiņa slimnīcā. Agrāk zāles saņēmām bez maksas, bet tagad pašiem jāsedz pilna cena. 90. gados mūs gribēja ignorēt, izstaigāju visas sociālās instances no rajona līdz Zemgales pārvaldei Jelgavā un galvenajai iestādei Rīgā – visi raidīja prom. Pēc tam, kad tiku uz pieņemšanu pie Saeimas deputātiem Aijas Barčas un Dzintara Rasnača, Rīgas iestāde beidzot apstiprināja, ka «černobiliešiem» pēc taisnības pienākas kaitējuma atlīdzība – kaut 64 lati pēc tā laika aprēķina, taču tomēr kāda nauda pie pensijas. Citi par to tiesā cīnījās, labi, ka beidzot šie strīdi beigušies.»
Atpakaļ nebrauktu
Pašlaik redze vīram esot normāla, kaut brilles vajag, bet par citām vainām Rihards nerunā. Toties izstāsta par darbošanos Invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrībā – gan piedaloties spēlēs, gan tās tiesājot. Sacensībās var apmeklēt citu novadu sportotājus, tas uztur možu garu un ļauj priecāties par katru dzīves brīdi.
Vēlreiz atgriezties avārijas vietā nevēlas ne Rihards, ne cits baušķenieks Agris Beķeris. Viņam paveicās vairāk – kaut katastrofas laikā dienējis Ukrainā, sprādziena sekas novākt nav nosūtīts.
«Biju seržantu skolā Desnā, 80 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Černobiļas. Mums līdzās bija liela ūdenskrātuve un upe, taču paveicās – mākoni aizpūta pretējā virzienā,» stāsta Agris. «Vienu kareivi no mūsu tanku daļas vada nosūtīja tīrīt reaktora vietu. Par notikušo oficiāli mums neko neteica, taču ziņa izplatījās, jo radinieki rakstīja vēstules. Vecāki bija tik uztraukti – kā tev tur klājas?! Rakstīju atbildes, ka dzīvojam mierīgi, tikai uzreiz pēc avārijas sākām saņemt vairāk piena un citus veselīgus produktus. Staigāja cilvēki ar Geigera skaitītājiem, bet paaugstinātu radiāciju pie mums nerādīja. Atcerējos skolas laikā militārās mācības stundās dzirdēto, bet ko iesāksi? Jūnijā mani pārcēla uz Minsku Baltkrievijā, tur arī nodienēju pārējo laiku.»
Černobiļas reaktora uzsprāgšana bija pasaulē lielākais kodolnegadījums, kas radīja desmit reizes lielāku radioaktīvo piesārņojumu nekā Fukušimas AES avārija Japānā 2011. gadā. Avārijas vietai ar bīstamo piesārņojumu, kas var izraisīt jaunu kodolkatastrofu, ar daudzu valstu līdzdalību uzlikts jauns sarkofāgs. Dienvidaustrumu vējš uzreiz pēc eksplozijas radioaktīvo mākoni pārnesa uz vairākām valstīm. Līdz šim neesam pilnībā izpratuši un novērtējuši, nemaz nerunājot par novēršanu, radiācijas piesārņojuma ietekmi uz cilvēkiem un vidi. Iespējams, labāk par to dzīvot neziņā, taču svarīgākais ir ko līdzīgu nepieļaut nākotnē.
UZZIŅAI
Černobiļas katastrofa
Atomelektrostacijas 4. reaktors Ukrainā uzsprāga 1986. gada 26. aprīļa naktī.
Pēc padomjvalsts datiem, pirmajos trīs mēnešos apstarojuma dēļ bojā gāja 31 cilvēks, 15 gadu laikā – līdz 80. Staru slimību pārcietuši 134 cilvēki, 115 – 336 tūkstoši evakuēti.
Avārijas seku likvidēšanā piedalījās 600 000 cilvēku. Viņu vidū bija 6000 latviešu, 900 no viņiem ir miruši.
Dažas dienas pēc katastrofas augstu radiācijas fonu reģistrēja Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, Austrijā, Rumānijā, 5. un 6. maijā arī ASV un Kanādā.
Kopumā cietušo skaitu lēš ap 4,5 miljoniem cilvēku, negatīvu ietekmi uz veselību jutuši ap 30 miljoni cilvēku.
Ap Černobiļu 30 kilometru rādiusā izveidota slēgtā zona, robežzona stiepjas līdz 200 km.
Zeme ap avārijas vietu būs neapdzīvojama ap 1000 gadu.
Sākotnējais betona pārsegums plaisāja, tāpēc reaktoram uzlikts 20 000 tonnu smags tērauda sarkofāgs, kas izmaksāja aptuveni divus miljardus eiro.
Sarkofāgs ir angāra formas, 108 m augsts, 250 m plats un 150 m garš. Zem tā ir 200 tonnas urāna un gandrīz tonna plutonija.
Avoti: filmas «Dažas sekundes līdz katastrofai: Černobiļas avārija», «Černobiļa. Pēc 30 gadiem».
