Logā nolīkst balts, priecīgs ābeļzieds, turpat nosprēgā un izdziest saullēkti… Bet rītiem un vakariem tiek pavilkta cietā un nepielūdzamā līnija – ceļš. Vai kāds gan var pateikt, kad šis svešinieks, šis lielo iespēju un lēto ilūziju ceļš, ielauzās mūsu mūžīgajā veselumā – māte, ģimene un mājas?
Lai kādā tālumā vai tuvumā mēs būtu šajā dienā, mēs rušinām atmiņu dīgstus un vēlamies, lai pie mātes loga tie uzziedētu viskrāšņākajā ziedā. Bet logs ir norasojis, un mātes skatiens noguris. Viņa gaida, viņa gaida mūs. Arī tad, kad ar mums ir palikušas vien viņas domas un cerības…
Ja mums būtu tikai viena iespēja uzrakstīt tikai vienu vēstuli Mātei, varbūt vienīgais vārds tajā būtu: «Piedod!…»
Māt, mīļo māmiņ, mēs nākam pie Tevis ar ziedu pušķīti, ar mīļu paldies, ar neveiklu «piedod», ar veiksmēm un neveiksmēm, ar gūto un zaudēto, ar visu, visu, visu, ko tikai Tu spēj saprast un uzklausīt… Mēs nākam pie Tevis.
IVETA SALGRĀVE
Mātei
Kad palaid mani no savām rokām,
glāstu maigumu līdzi dod.
Kad palaid mani no mājām,
skatiena apvārsni apkārt tin.
Kad ikdiena nedienas svin,
apturi, paturi, izturi, pieturi.
Tikai tā ar tevi es būšu,
savā vājumā stipra kļūšu…
Manai Mātei dzimšanas dienā
Maijs ir Tavs mēnesis, Māmiņ!
Vienmēr ir bijis.
Pat tad, kad vēl citi to nezināja.
Tava dzimšanas diena ir maijs.
Tu biji pavasaris.
Acis man gribas aizvērt
Tā cieši jo cieši
Un ticēt –
Kad es tās lēnītēm atvēršu,
Tu atkal būsi ar mums…
Tu piecelsies pirmā,
Iedegsi dienu,
Noliksi sauli vietā,
Pat mākoņus izstumdīsi.
Tā diena laba būs.
Ar smiekliem, ar smaidiem,
Ar cīruļu treļļiem,
kas nesarūs.
Kad modīšos,
Jauka diena man dāvāta būs.
Kā reiz, kā agrāk, kā toreiz,
Kad es zināju visu
Un zināju labāk…
Lūgšanas debesīm…
…kad izmisums pelēkiem soļiem
atzogas plosīt,
es debesīm lūdzu,
lai atdod Māti.
***
Es lūdzu! Māt!
Māci man vēlreiz, no tās vietas,
kur kļūdos, klūpu un krītu,
dzīvot,
lai pasauli iepazītu
un sevi šai pasaulē iemīlētu…
LIENE BOKMANE
***
Man prieks, kad tu priecājies.
Es smejos, kad smejies tu.
Kā gan es laimi gūtu,
ja sirds tava sāpēs būtu?
Man sāp, kad tev sāp.
Es skumstu, kad skumsti tu.
Un ko gan es iesāktu,
ja tu manā dzīvē nebūtu?
Es esmu, kad esi, māmiņ, tu!
Es dzīvoju, jo dzīvi devi tu.
Ja tevis man dzīvē nebūtu,
neviens mani pat neredzētu…
***
Kad zinu, ka varu uz ko paļauties,
Kad jūtu balstu sev zem kājām,
Kad man ir, kam tuvu pieglausties,
es zinu – es esmu vistuvāk mājām.
Kad maiga roka pārbrauc pār vaigu,
kad ārā līst lietus, bet sirdij ir silti,
kad domas ir mierā un mierā gaidu,
mana ģimene – mēs nebūsim šķirti.
KAIVA KRŪZE
Kā sapnī
Šodien man gribas,
lai viss būtu ļauts,
izbaudīt dzīvi,
pat mazāko nieku,
visu, kas patīk,
kas sagādā prieku, –
nopīt no puķēm
vainagu skaistu,
ieelpot rītausmas
dzestro gaisu,
bradāt pa rasu
basām kājām,
atnest margrietu pušķi
uz mājām,
justies kā mazam,
mīlētam bērnam,
ierausties klēpī
kā kaķēnam pērnam,
klausīties mīļi, ko
māmiņa stāsta,
sajust, kā manu
galvu tā glāsta,
sapnī ceļot
uz pasaku zemi,
satikt tur
sapņu tēlu,
sapnī nekas nekad
nav par vēlu.
IVARS ŠMITS
Maija valsis
Ir ziedošais maijs
Un ābeles baltas
Sirds mana
Mātes sirsnību jūt.
Ir ziedošais maijs
Un sudraba
Mirdzums ziedos
Sirds siltas atmiņas jūt.
Ir ziedošais maijs
Un viegls smaids
Tavās lūpās
Sirds bērnības gaišumu jūt.
MĀRĪTE ČORNAJA
***
Ja tevī kūsā prieks
Un pāri malām
Kā rūgstoša maize
Pār abru veļas,
Nelaid to veltīgi vējā,
Kas debesīs ceļas.
Uz zemes atrodi
Skumušu dvēseli,
Kaut vienu stariņu
Sava prieka dod,
Lai tā mieru rod.
Tavā priekā var
Veldzi smelt,
Tālāk ejot, viegli
Smagumu celt.
INĀRA DRUVA
Pusdullās Paulīnes dziesma
Dzīve mani kapā, kapā,
Kamēr noved kapā.
Es no kapa ārā kāpju,
Saku – večiņ, opā!
Kaps lai šoreiz paliek tukšā,
Kapam japagaida.
Man vēl darīšanas augšā,
Man vēl dzīve smaida.
Man vēl jasakapā rukšiem
Runkuļi un bietes,
Jāpievāra katli tukšie, –
Tādas ir tās lietas.
Un pirms laist uz mūža mājām,
Jānomazgā kājas,
Jāizpletē smukā kleita
Tad būs viss, kā klājas.
Vecvecmāmiņa
Sēž vecvecmāmiņa uz zaļa zara.
Ko viņa dara uz zaļa zara?
Mazmazmeitiņai tā pūriņu dara.
Šallīti ada garu jo garu,
Mici kā rūķim ar bumbuli galā,
Rožainu jaku ar cikcakām malā,
Zeķes ar strīpām kā varavīksnei, –
Adatas danco tai līksmē un tīksmē.
Lūk, tādēļ sēž vecīte uz zaļa zara,
Un tādēļ tai dzīvīte gara jo gara.
INTA BALTGALVE
Mūžīgās mātes
Nav it nevienas mātes,
Kuru neaizmirstu pēc pāris
paaudzēm.
Lūk, tad mēs mirstam,
Tad zeme kļūstam,
Roka, kura staro,
Un tā mēs ieplūstam
Gan avotos, gan zaros.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
Mātes padoms
Dzīve ir skaista,
Es gribu tev to novēlēt!
Dzīve ir netaisna,
Tev jāspēj uz četrām krist!
Dzīve ir raiba,
Tev otas īstās būs jāmeklē!
Dzīve ir skarba,
Tev būs jāmācās celties un krist!
Dzīvē – daudz liekulības –
Īsto masku nāksies pielaikot!
Dzīvē daudz briesmu,
Kā vēlos no visa tev’ pasargāt!
No dzīves un pasaules nevaru,
Nespēju tevi kaut gribot pasargāt!
Pāri visam tev, bērniņ,
Jāmācās Cilvēkam,
Cilvēkam būt!
Es devu tev dzīvi, bērniņ,
Lai nelaimes pasaulē
mācies laimīgs būt!
Lai pasauli iepazītu
un sevi šai pasaulē iemīlētu…
ANITA VELMUNSKA
Pavasarim
Nāc –
Pamodināt sauli ar sniega
pulksteni
Ar prieku, kas rasas lāsēs trīs
Un sagaidīt plaukstošo brīdi
Ko taureņu spārnos uznest sev līdz
Lai izzied brīnumā tas rīts
Kas pavasarī sagaidīts.
DAGNIJA GASŪNA
Mātei
Cik rāmi svece deg,
ko aizdedzu par tevi, māt!
Ir vakars tāds,
kad gribas vienai būt,
caur klusumu ar tevi parunāt,
Tu silti smaidi, it kā vēlētos
man šūpļa dziesmu nodziedāt,
bet tikai svece klusi raud,
ko šovakar par tevi dedzu, māt…
Uz mūžu
Tu jau neaiziesi,
tu tepat vien būsi,
man blakus pie
galda sēdēsi,
varbūt smaidīsi,
varbūt šūsi
zelta diegiem
sev spārnus
uz mūžu.
Vasaras naktīs
aiz mana loga
kā krelles vērsi
zvaizgnes un
rasas pērles,
paslēpsies matiolās,
ar fejām spēlēsi
bezbēdu spēles,
zirnekļu tīmekļos
savus smieklus
un asaras bērsi.
Tepat. Tepat
vien tu būsi.
Par manu
eņģeli kļūsi
uz mūžu.
***
Nu tev pašai sava
debesu maliņa,
sēdi un smaidi –
maijrozītes vēl zied,
pīpenes saplaukušas,
punktotas dievgosniņas
svarīgās ganībās iet,
saule kā vienmēr –
te uzlec, te riet…
Tikai tev nekur vairs
nav jāaiziet…
***
Vējš šonakt vijoli
spēlē aiz loga,
laikam modināt
mani tas nāk,
laikam jau dārzā
pie vecā sola
zilie ceriņi
uzziedēt sāk.
Izeju laukā – vējš
glauž manus matus,
noskūpsta seju
un tālāk steidz,
ceriņu smaržas
apburta stāvu,
kamēr vien
vijole dziedāt beidz.
Mājup.
Ruta Keiša
