90 gadu jubileju svin Antons Sparāns Vecumniekos.
Sabiedriski aktīvais seniors Antons Sparāns iesaistās Vecumnieku novada kultūras dzīvē. Viņš piedalījās Lielajā talkā, savam priekam spēlē akordeonu un dzied senioru korī «Atbalss».
Kaislīgi makšķernieki
«Par spīti vecumam, es vēl varu jokot, dejot, smaidīt un priecāties. Mājas un dārza darbus ar’ vēl spēju veikt. Man vēl «iekšās» ir,» smaidot, piesēžot pie mājas stūra uz soliņa un tiecoties pēc saules stariem, saka jubilārs. «Jāiegūst iedegums. Savādāk pēc ziemas tāds bāls. Man mīļākais laiks ir pavasaris, kad daba mostas. Liekas, ka pasaule kļūst dzīva un daba – tās sirds.» Antons jubileju svin 3. maijā. Senioru kora biedri sarūpējuši pārsteigumu – koncertu un Antona publisku sumināšanu tautas namā. Jubilārs sevi raksturo kā sabiedriski aktīvu cilvēku. Viņa teikto apstiprina meita Ērika: «Tētis nav no malā stāvētājiem. Viņam cilvēki ir vajadzīgi. Viņš ir aktīvs Vecumnieku novada kultūras dzīves pasākumu apmeklētājs, pats dzied un iesaistās dažādās novada norisēs.»
Antons vēl arvien ir kaislīgs mak-šķernieks. Arī sieva Monika tāda bijusi. Abi apprecējušies 1954. gadā, diemžēl pirms trim gadiem dzīvesbiedre šo pasauli pametusi. Sieva ne tikai vīram, bet arī vairumam makšķernieku «ielikusi kloķi». «Viņa reiz Talsu novada Laidzes ezerā noķēra desmit kilogramus smagu līdaku. Monikai patika makšķerēt,» ilgās pēc sievas ar asarām acīs atminas Antons. Viņš gan ātri notrauš asaras un turpina: «Vecumniekos jau nav, kur makšķerēt. «Peļķītes» man neder, lai gan šad un tad aizčāpoju paķert kādus asarīšus. Man vajag lielus ūdeņus – ezerus vai Daugavu.»
Latvijas un Latgales patriots
Antons Sparāns, kā pats saka, ir tīrākais latgalietis. To apliecina viņa valoda, kurā latgaliskais izpaužas visā tā krāšņumā. «Latgalieši ir strādīgi un atvērti ļaudis. «Parastais» latvietis ir nosvērtāks – ielīdis sevī. Zilo ezeru zemes iedzīvotāji ir draudzīgāki,» spriež latgalietis. Viņš dzimis Preiļos, lauku mājās. Tur sanāk doties reizi gadā – uz kapu svētkiem. Latgales kapos atdusas visa Antona ģimene un radinieki – mamma, tētis, vecmammas un tantes. Pirms jubilārs nokļuvis Vecumniekos, viņš Latgalē 20 gadu nostrādājis par kalēju, pēc tam 17 – par pastnieku. Prasmīgi veicis arī virpotāja un metinātāja darbus, strādājis betona rūpnīcā. «Visinteresantāk bija strādāt par pastnieku. Pazinu visus sava reģiona ļaudis. Arī mani uz ielas sveicināja katrs garāmgājējs. Kad darbs padarīts, ļaudis aicināja ciemos uzspēlēt akordeonu. Bija lustīgi,» atceras Antons.
Viņš ir Latvijas un Latgales patriots. «Es nekaroju krievu labā, kā viņi domāja. Es cīnījos par Latviju. Man tie visi piemiņas ordeņi, medaļas un godaraksti pie vienas vietas. Pliki bleķi un papīrs. Tos pasniedza par to, ka karavīrs cīnījās Krievijas labā, bet es ieroci rokās turēju dēļ Latvijas, ar domu par brīvību, ar vēlmi izdzīvot un atgriezties mājās,» stāsta A. Sparāns.
Tik daudz, par ko priecāties
Vecumniekos Antons dzīvo 11 gadu. Viņam te patīk. «Lauki. Klusi un mierīgi. Nekā man netrūkst. Visu var uz vietas nopirkt.»
Lai arī piedzīvots karš un gūts kājas ievainojums no sprāgstošas bumbas atlūzas, «ir nodzīvots skaists mūžs. Katram tik daudzus gadus vēlu nodzīvot!». Viņš gan uzsver, ka pasaule ir mainījusies. «Toreiz, pēc kara, nekā nebija. Nekā. Jūnijā mūs apzaga. Paņēma pilnīgi visu. Ēst nebija, ko. Gaidījām, kad izaugs labības vārpiņas. Vēl pusgatavas liku saujā un nesu mājās. Izvārījām. Tie bija tikpat kā svētki – bijām paēduši. Neko citu neēdām, tikai vārpiņas,» vienu no grūtākajiem mūža posmiem apraksta jubilārs. Ilgi rūgtajās atmiņās Antons nekavējas. «Man ir tik daudz, par ko priecāties. Bērni lieli un veseli. Meita par mani parūpējas, abi dēli – Jānis un Ilmārs – ir bieži viesi. Kad bērni mājās, tad sirds smaida. Svētkos pagalms pilns. Sabrauc ģimene un radi, atnāk kāds draugs, un viss notiek. Man ir četri mazbērni. Esmu laimīgs. Ceru vēl sagaidīt mazmazbērnus,» apmierināts, ar platu smaidu noteic Antons Sparāns.
