Svētki – 4. maijs – ir lieliski ne tikai tāpēc, ka nozīmē prieku, turklāt pavasarī, nevis kārtējo sērojamo dienu, kuru latviešu kalendārā sakrājies tik daudz. Tie ļauj mums katram veidot jaunas svinēšanas tradīcijas, un cilvēki šo iespēju izmanto pilnībā.
Iecavnieku ģimene devusies izbraukumā uz Lietuvu, apmeklējot Pasvales peldbaseinu un izstaigājot divas kaimiņvalsts mazpilsētas. Draugu pulciņš no Dzimtmisas puses piedalījies Nacionālā mākslas muzeja atklāšanā, pāris stundu pavadot sen neapskatītās Vecrīgas ieliņās. Rundāles puses jaunieši sastādījuši dārzeņus, ar kuriem nopelnīs naudu ceļojumam pa Eiropu. Skaistkalniešu kompānija izmetusi līkumu ar velosipēdiem, iezīmējot Mēmeles līkumus. Zorģu mājas kaimiņi atveduši melnzemes kravu un piestādījuši kopīgo siltumnīcu ar tomātu un gurķu dēstiem. Visi pēc izklaides vai strādāšanas sanesuši cienastu uz baltu galdautu apklāta galda, iestiprinājušies, runājušies, smējušies, spēlējuši ar bērniem bumbu. Daža kompānija vakarēšanu noslēgusi ar kopīgu dziedāšanu – skanējusi valsts himna, «Še, kur līgo priežu meži» un «Es nenācu šai vietā». Vīru pulciņš vēl pašā vēlumā noskatījies futbola spēli.
Nav svarīgi, kāda katram būs šo svētku īstā svinēšana, ko izvēlēsies atkārtot no gada gadā, tās galvenais mērķis būs ikvienā radīt kopības un drošības izjūtu, kopīgi ceļojot, strādājot, sportojot, baudot mākslu vai kino un ieturot maltīti, sarunājoties un iepazīstot citam citu. Tā būs svinēšana, pēc kuras ikviens Latvijas ceļotājs droši aus kājas Eiropas vai pasaules ceļiem, jo tam vienmēr būs mājas, kurp atgriezties, kur pie balti klāta galda gaidīs ģimene un labi draugi.
