Šonedēļ Eiropas Parlamenta (EP) maija plenārsesijā Strasbūrā debatēs par Eiropas Komisijas (EK) 4. maija priekšlikumu pārskatīt Dublinas regulu, kas noteic, kura Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma pieteikumu apstrādi.
Aprīlī pieņemtajā bēgļu rezolūcijā EP deputāti pieprasīja, lai pirmās ierašanās valsts kritēriju aizvietotu ar kopīgu centralizētu shēmu, kas nodrošina taisnīgu patvēruma meklētāju sadali visām dalībvalstīm.
Delegācija pret
Deputāti uzsvēra, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas atbildība par bēgļu pārcelšanu, vienlaikus nodrošinot drošus un likumīgus ceļus uz Eiropu. Deputāts Artis Pabriks Latvijas žurnālistiem Strasbūrā paskaidroja, ka bēgļu rezolūcija ir rekomendējošs dokuments: «Tajā ir daudz un dažādas lietas, kas mūsu valsti un sabiedrību neapmierina. Mēs kā delegācija balsojām pret, bet kopumā rezolūciju pieņēma ar balsu sadalījumu 2:1. Tas parāda spēku samēru Eiropas Parlamentā, kur vairākums ir par stingrām bēgļu kvotām, bet dalībvalstīs pozīcija atšķiras.»
Parlamentāriete Tatjana Ždanoka, norādot uz ES dalībvalstu dažādajām iespējām integrēt bēgļus, atzina, ka pret bēgļu kvotām nacionālajām valstīm maz iespēju iebilst, bet «nepieņemt bēgļus vispār nedrīkst». Deputāts Andrejs Mamikins stingri uzstājās pret vienošanos ar Turciju par bēgļu atpakaļuzņemšanu, jo neuzticas šīs valsts vadītājiem, ko pierādot atkārtotā trīs miljardu eiro pieprasīšana un «ultimāts» par bezvīzu režīmu.
Soda nauda
EK prezidents Žans Klods Junkers pirms maija sesijas paziņojis – 28 ES dalībvalstīm nav vienotas Eiropas vīzijas un aizvien dominē nacionālās intereses, vēsta BBC. Savukārt Eiropas Padomes vadītājs Donalds Tusks norādījis, ka ES prioritātei ir jābūt ārējo robežu aizsardzībai patvēruma meklētāju krīzes laikā un «veselam saprātam politikā».
Patvēruma meklētāju krīze ir radījusi atšķirīgu skatījumu ne tikai uz tās risinājumu, bet arī Eiropas attīstību. Višegradas un Baltijas valstis nevēlas tā saucamo bēgļu kvotu ieviešanu, ko atbalsta pārējās Eiropas valstis. Asus iebildumus maija sākumā izraisīja EK ierosinājums valstīm noteikt soda naudu – 250 tūkstošus eiro par katru neuzņemto patvēruma meklētāju. Dažu valstu politiķi to dēvē par «šantāžu», stingri pret to iebilst Latvijas valdības koalīcijas partiju pārstāvji.
Bēgļu darījums
Aprīļa sesijā deputāti ar D. Tusku un Ž. K. Junkeru apsprieda 18. marta vienošanos par migrantu un patvēruma meklētāju atgriešanos no Grieķijas salām uz Turcijas teritoriju. Parlamenta vērtējums – «darījums nav ideāls, bet reālākais no pašlaik pieejamiem risinājumiem situācijas uzlabošanai».
Deputātu vairākums aicināja EK un Padomi cieši uzraudzīt cilvēktiesības un vārda brīvību Turcijā, kā arī pārbaudīt ziņas, ka Turcijas iestādes piespiež Sīrijas bēgļus atgriezties mītnes valstī. Deputāti šaubījās, vai darījums patiešām darbosies, norādot, ka cilvēku kontrabandisti atradīs jaunus ceļus. Daži bija nobažījušies par cilvēku pieplūdumu Grieķijā, kur trūkst kontroles personāla, kā arī par ap-stākļiem, kādos tur atrodas patvēruma meklētāji. Savukārt citi aicināja par prioritāti izvirzīt jaunpienācēju integrāciju vietējā sabiedrībā, lai neveidotu noslēgtas imigrantu kopienas.
Prata iekļauties
Iecavas vidusskolas vēstures skolotāja Sanita Kozlova «Bauskas Dzīvei» teic – pieredze ar ārvalstnieku bērnu integrāciju klases kolektīvā un mācību procesā mudina patvēruma meklētājus uzņemt «mazāk un retāk»: «Pirmie jaunpienācēji, kas klasēs bija pa vienam, latviešu valodu apguva ļoti ātri, savukārt tie, kuri ienāca pa divi un vairāk, ilgāk turējās kopā savā pulciņā, runāja angliski vai dzimtajā valodā, jo nebija spiesti kontaktēties ar vietējiem.»
Pedagoģe uzskata – katrai valstij ir jāuzņem tik daudz patvēruma meklētāju, cik tā spēj integrēt: «Nevaram uzņemt cilvēkus, ja mums nav, ko tiem piedāvāt. Mucenieku centrs ir tikai starpposms, tur cilvēki nesaņem to, ko gaidījuši – drošu mājvietu, darbu, iztiku. Latviešiem ir daudzveidīga trimdas pieredze – gan Sibīrijā, gan Rietumos mūsu tautieši prata iejusties un izdzīvot, vienlaikus saglabājot savu kultūru un valodu. Šo prasmi un toleranci mums vajadzētu izmantot tagad, iekļaujot sabiedrībā bēgļus.»
Bauskas novada uzņēmējs Rolands Vinogradovs strikti noteic: «Krīzi var atrisināt tā, ka visi bēgļi, kas Eiropas Savienībā iekļuvuši no Turcijas, atgriežas turp atpakaļ. Lai viņus aizved tā pati mafija, kas atveda, kam tas ir bizness. Turcija nav valsts, ar ko slēgt darījumus. Izdevumi bēgļu uzturēšanai, kompensācijas – tā visa ir eiropiešu maldināšana. Bēgļi Turcijā saņems pilsonību un jaunā bezvīzu režīma kārtībā galu galā nonāks Eiropā pēc gada vai diviem.»
Latvijā jau ir spēkā noteikta kārtība, kā saņemt mūsu valstī patvērumu un iegūt pilsonību ikvienam iebraucējam, tāpēc piespiedu kvotas un noteikumu maiņa vairs nav vajadzīga, uzskata Rolands Vinogradovs.
Neko nedara
Nopietnas bažas par migrācijas situāciju sarunā ar Latvijas žurnālistiem pauda deputāts Roberts Zīle: «Eiropas Parlamentam nav lielas teikšanas migrācijas kontrolē, taču ceru, ka deputātu pieņemtos dokumentus EK ietērps konkrētās direktīvās un regulās. Pašlaik redzu negatīvu virzību migrantu krīzē, jo Dublinas konvencijas pārskatīšana rada risku. Tās pamatprincips – valsts izskata konkrētā patvēruma meklētāja pieteikumu, bet, ja viņš pārvietojas uz citu ES dalībvalsti, viņu aizsūta atpakaļ. Ja šo principu noņem, rodas tāda situācija kā Grieķijā, kur jau pāris valdību nedara neko savas robežas aizsardzībā. Nav skaidrs, kurš pieņem lēmumu par konkrēta patvēruma meklētāja nosūtīšanu uz kuru valsti. Te mēs varam paredzēt tik daudz subjektīvu lēmumu karstajos punktos, ka nezināsim, kas vispār notiek.»
R. Zīli dara bažīgu priekšlikums harmonizēt apstākļus, lai patvēruma meklētāji nepārvietotos no vienas valsts uz citu, jo tas apdraud Šengenas zonas pastāvēšanu. «Tas ir nepaceļams mērķis! Iedomājieties – kā Latvijā varētu radīt tādus pašus apstākļus bēgļiem kā Vācijā?! Tas būtu netaisni pret savas valsts pilsoņiem. Tas ir politiski ļoti kritisks lēmums.»
Deputāts to uzskata par juridiski sarežģītu un sociāli bīstamu ieceri: «Bēgļi gribētu pulcēties vietās, kur jau ir viņu tautieši, nevis apmesties tur, kur ieradušies. Tāpēc jābūt Eiropas sabiedrības integrācijas plānam, lai bēgļi nedzīvotu noslēgtās kopienās, neveidojot piederības sajūtu mītnes valsts sabiedrībai.»
R. Zīle piebilst, ka Latvijai jāturas pie brīvprātīgiem bēgļu uzņemšanas nosacījumiem, nevis jāpiekrīt piespiedu kvotām: «Valstīm jābloķējas un jāpanāk 35% iedzīvotāju pārstāvniecība, lai šo lēmumu apturētu.»
