Iecavnieku Jāni Kozlovu kā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas studentu pagājušajā vasarā uzaicināja piedalīties «Erasmus+» apmaiņas programmā, nedēļu pavadot Jordānijā kopā ar vēl četru valstu jauniešiem.
Priekšstats nemainās
Jānis būs ģeogrāfijas un sociālo zinību skolotājs, tāpēc izmantojis iespēju apskatīt citu valsti: «Jordānijā biju brīvprātīgais 25 studentu grupā, mūsu mērķis bija pētīt bēgļu situāciju un jauniešu bezdarbu. Pavadījām tur nedēļu. Katru dienu bija tikšanās ar cilvēkiem, diskusijas par dažādām tēmām, vizītes dažādās vietās, darbnīcas, izbraukumi. Katras dienas beigās bija jāuzraksta kopsavilkums, ko esi iemācījies un sapratis.»
Priekšstats par Tuvo Austrumu valstīm Jānim jau bijis, un tajā nekas daudz nemainījās. «Es jau sen gribēju uz kādu no Tuvo Austrumu valstīm aizbraukt, tās mani ļoti interesē, tāpēc izmantoju iespēju,» teic Jānis.
Viesošanās palestīniešu bēgļu nometnē Jāni pārsteigusi: «Tā neizskatījās kā bēgļu nometne, ko biju iztēlojies kā teltis lauka vidū. Tur cilvēki dzīvo gadiem, saceltas mājas. Bēgļu nometnē bijām sieviešu centrā. Meiteņu skolas vecākā stāstīja, ko un kā te dara. Mūs izvadāja pa bērnudārzu, angļu valodas klasi, šūšanas darbnīcām, ļāva paauklēt mazākos bērnus. Tā bija vienīgā vieta, kur ieteica nefotografēt, jo tur cilvēkiem tas nepatīkot.»
Studenti apmetušies valsts galvaspilsētā Ammānā, kur modernajos rajonos ar lielveikaliem un izklaides vietām neviens par eiropiešiem nebrīnījās. Kad apmeklējuši musulmaņu apgabalus, ieteikts apsegt plecus, sevišķi pie mošejām. Sieviešu tradicionālie tērpi Jordānijā atstāj atklātu seju, bet ne matus, rokas vai kājas.
Bumbas attālumā
Jānis sadraudzējies ar vietējo puisi, kurš aizvedis apskatīt savu dzimto pilsētu. «Kad tur nokļuvām, viņš atklāja, ka Sīrijas robeža ir 15 minūšu gājiena attālumā. Pirms pāris gadiem gadījies, ka uz Sīriju mesta bumba nokrita Jordānijas teritorijā, aizgāja bojā viņa draugs. Kad to uzzināju, kļuva neomulīgi,» atzīst iecavnieks.
Pirms tam Jānim citu ceļotāju žēlošanās, ka grūti gulēt, jo piecos no rīta musulmaņu pilsētā sākas lūgšanas, šķita smieklīgas, bet tagad pirmās naktis pats nav varējis izgulēties. Pie tā bija grūti uzreiz pierast, bet nekas cits diskomfortu neizraisīja.
«Man Jordānijā visvairāk patika ēdiens. Mans hobijs ir gatavošana, un tur katru dienu varēja pagaršot ko jaunu. Ēdieni tur ir daudzveidīgi un bagātīgi. Ūdenspīpi tur var pīpēt jebkurā vietā,» tīkamās ieražas uzskaita ceļotājs.
Jāņa mamma Sanita smejas – pirmais teikums, ko Jānis atsūtījis no brauciena: «Izrādās, arī baklažāni ir ēdami!» Jānis atzīst – pirms tam baklažāni viņam negaršoja, bet tagad ar jordāniešu receptēm tas ir mīļākais ēdiens.
Ūdens ir dārgums
Jānis atzīst, ka mūsu un jordāniešu ieražas atšķiras, taču cilvēki visur ir cilvēki – viņiem galvenais ir miers un drošība: «Mums ir aizspriedumi, taču pārliecinājos, ka vairākums vietējo ir atsaucīgi un atvērti, labprāt sarunājas ar ciemiņiem. Viņiem ir goda lieta viesus uzņemt ar lielāko laipnību. Nevienā brīdī nejutu nedraudzīgumu.»
«Saņēmām aizrādījumu par lietu, ko negaidījām. Latvieši pieraduši, ka ūdens nekad netrūkst ne dzeršanai, ne roku mazgāšanai, un atlikumu var mierīgi izliet. Jordānijā ir trešās nabadzīgākās ūdens rezerves pasaulē, tāpēc tur ar ūdeni apietas kā ar dārgumu. Mums katru dienu deva dzeramā ūdens pudeles, un to, ko neizdzērām, sākumā vienkārši atstājām turpat ārā. Vietējie aizrādīja – ja vēlreiz tā izdarīsit, ūdeni vairs nesaņemsit. Tur cilvēkiem ūdens trūkst, tāpēc nevienu pilīti nedrīkst izniekot. Tur nav tā kā Latvijā – gandrīz katrā vietā ieurb zemē, un aka gatava! Ne velti arābu cilvēkus Latvijā sajūsmina ūdens un zaļo augu bagātība,» secina iecavnieks.
Pārspīlē sekas
Ziņas par bēgļiem un to apspriešana Latvijā Jānim šķiet pārspīlēta: «Cilvēki runā par to, ko paši nezina. Neredzu neko briesmīgu, ja uz Latviju atsūtītu 500 cilvēkus no Tuvajiem Austrumiem. Jordānijā sarunājos ar ārstu, kurš atzina – iedzīvotāju skaits 7,9 miljoni ir oficiālais skaitlis, bet patiesībā tas ir par 2 miljoniem lielāks. Taču nekur nejutu apdraudējumu.»
Pēc oficiāliem datiem, Jordānijas bēgļu nometnēs mitinās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, kuri bēg no kara Sīrijā. Viņu vidū ir ģimenes ar bērniem, atvases turpina dzimt arī nometnēs, taču cilvēki cer reiz atgriezties savās mājās. Jordānijas tauta sīriešus uzņēmusi bez iebildumiem, veltot visu savu viesmīlību.
«Mēs paši esam divi miljoni. Vai kas slikts notiktu, ja atbrauktu 500 patvēruma meklētāju? Man nebūtu problēmu sadzīvot ne ar vienu, pat ja patvēruma meklētāji apmestos kaimiņos,» saka Jānis. «Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā pašlaik puse studentu ir no ārvalstīm, meitenes no Turcijas, Uzbekistānas, Bulgārijas. Daļa staigā ar tradicionālajiem lakatiem, taču sejas ir atsegtas. Mums nav nekādu problēmu un aizspriedumu, ar visiem runāju un saprotos.»
Jānis patlaban ir 2. kursā, pēc diviem gadiem, visticamāk, strādāšot skolā. «Nav izvēles, jo skolotājas ir mamma, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa,» nosmej dinastijas turpinātājs.
Kurš solis smagāks?
Jānim esot karstas diskusijas ar vecākiem par iespējamo patvēruma meklētāju tradīciju atšķirībām, kaut viņi ir vienisprātis – cilvēki pēc uzbūves un savā dvēselē ir līdzīgi.
Sanita saka: «Tradīcijas un audzināšana atšķiras, tāpēc mēs esam konservatīvi un bailīgi. Jaunajā paaudzē nav baiļu no citādā, jo viņi izauguši demokrātiskā valstī un sabiedrībā, nav piedzīvojuši imigrantu spiedienu, ko mēs izcietām padomju laikā.» Vienlaikus viņa stāsta pašas piedzīvoto: «Pirms 5 – 6 gadiem karstumā Iecavas centrā ar jaunāko meitu satikām sievieti, kura, ietinusies lakatos, stūma bērnu ratiņos. Es nodomāju – nabaga meitene, ko tu dari?! Mana piecgadniece saka: «Mammu, cik tas ir skaisti!».»
Jānis uzskata: «Ja kaut kur brauc, tu ievēro citu tradīcijas, papildinot tās ar savu kultūru. Atbraucējiem būs jāpieņem Eiropas tikumi, nepazaudējot savas vērtības. Kas ir sarežģītāk – uzsiet lakatu valstī, kur tu viesojies, vai atsegt visu dzīvi slēptu seju jaunajā mītnes valstī? Domāju, ka otrais solis ir smagāks.»
Sanita piebilst: «Baltkrievijā pareizticīgo baznīcās ikvienam iedod lakatu un apsienamus brunčus, nemaz neapspriežot, vai tie būtu vai nebūtu velkami. Senlatvieši arī staigāja ar lakatiem, pat nedomājot, ka varētu to nelikt.»
«Runa nav par lakatu, bet par principu – vai tev ir tiesības to uzvilkt. Ja Latvijā to aizliegsim, mēs ierobežosim kāda cilvēka brīvību izvēlēties,» saka Jānis, nosmejot – diskusijas parasti beidzas ar tēva secinājumu – redzēsim, kā būs. Tam nevarot nepiekrist.
UZZIŅAI
Jordānija
Jordānijas Hašimītu Karaliste robežojas ar Izraēlu, Irāku, Saūda Arābiju, Sīriju.
Valsts galvaspilsēta – Ammāna, iekārta – konstitucionāla monarhija.
No 16. gadsimta mūsdienu Jordānija bija mazapdzīvota Osmaņu impērijas province, ko 20. gadsimta sākumā Pirmā pasaules kara laikā okupēja briti.
1921. gadā izveidota britu mandātteritorija – Transjordānas emirāts, kas 1946. gada 17. jūnijā ieguva neatkarību.
Jordānija iesaistījās karā pret Izraēlu 1948. gadā un Sešu dienu karā 1967. gadā. 1994. gadā ar Izraēlu noslēgts miera līgums.
2014. gadā iedzīvotāju skaits Jordānijā bija 7,9 miljoni, no tiem 92% ir musulmaņu sunnīti, 6% – kristieši.
Puse Jordānijas iedzīvotāju ir palestīniešu izcelsmes.
Dati: wikipedia.org, «Google» karte.
