Vienmēr esmu domājusi, ka Liepāja ir ļoti liela, taču Bibliotēku nedēļas ekskursijā mans viedoklis krasi mainījās. Omulīga, kompakta, sena un mīļa likās šī pilsēta. Ar ļaudīm, kuri ir uzticīgi tai.
Tādas ir «Atštaukas», saujiņa vienaudžu. Sievietes 13 gadus cīnās par savu pagalmu. Vecas ēkas, vītols ar jūras vēju savērptu stumbru, sētas vidū gari koka galdi, uz kuriem māla bļodas ar svaigi ceptiem pīrāgiem. Liels čuguna katls, kur kūp aromātiska skābeņu zupa. Blakus neliels rokdarbu veikaliņš, kurā nopērku atslēgu piekariņu ar latvisko uguns zīmi. Mājīgajās telpās pārņem senatnes, latviskuma un siltuma izjūta. Tautiski cimdiņi, senas pūralādes, bērnu šūpulītis, kurā sasegts rotaļu lāčuks. Laiks paskrēja vēja spārniem – priekšnesumi, lelles un tautastērpi, un par katru savs stāsts. Piezogas skumjas, dzirdot vārdus: «Mēs šeit būsim līdz pēdējam. Nevienu jaunu dalībnieku vairs neņemam savā pulkā.» Līdz ar cienījamā vecuma kundzēm aizies daļiņa Liepājas un Latvijas. Žēl, ka daudzviet Latvijā lielveikali saņem lielāku atbalstu no pašvaldībām nekā kultūrvēstures glabātāji.
Gide pazīst Liepāju kā savu kabatu, katru namu, katru ieliņu. Aplipām ap viņu kā bites ap medus podu, lai dzirdētu īpašā manierē stāstīto. Trīsvienības katedrālē atrodas lielākās ērģeles pasaulē, bet baznīca krietni saplaisājusi, vietām soli mainījuši slīpumu. No ārpuses tā ir pelēka, bet iekšpusē – zelts un miers. Bail, ka kādudien milzīgā vērtība sagrūs.
Ceļā uz jūru monuments ar lielajām bungām, kas bungo jau 30 gadus. Metālā veidotā koka zarus pieskandina Liepājas mūziķu balsis. Es esmu paaudze, kurai šīs dziesmas ir mīļas, tāpēc dziedam un iegrim-stam nostalģijā. Vējš, kāpas un jūras gaiss mūs patīkami apņem. Milzīgajā ūdens klajumā Saule spoguļojas, ņirb nelieli viļņi, dziesmu jūrai un Liepājai vējš aiznes pilsētas virzienā.
Mūsu ceļojums sākās ar stikla ēku pašā pilsētas sirdī – jauno koncertzāli «Lielais dzintars». Telpā krāsaino stiklu dēļ īpatnēja, silta gaisma. Apskatām skatuvi, kas pārtop katram pasākumam. Daži izmēģina akustiku dziedot. Skan! Septiņi stāvi noved mūs neceļos, gaiteņos un kāpnēs izdodas pat nomaldīties. Moderna, skaista un ļoti funkcionāla ēka, bet aci aiz stikliem piesaista vecie pelēkie un sarkanie māju jumti. Kontrastu pilsēta: bruģis un asfalts, modernais un senais, jūra un vējš. Tāda bija Liepāja manām acīm. Ceļā uz mājām devāmies patīkami saguruši un iespaidiem bagāti.
Paldies šoferītim un jaukajām gidēm, kuras mūs izveda caur šo dienu. Vislielākais paldies Zorģu bibliotekārei Ainai Ezergailei, kura katru gadu atrod iespēju aizvest cilvēkus ekskursijā pa mūsu skaisto Latviju!
