Valsts politiskās stabilitātes un ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības stūrakmens ir paredzamas un vēlētāju uzticībā nobriedušas politiskās partijas. Latvijā diemžēl ir virkne politikāņu, kas nolēmuši strādāt citādāk.
Viņiem viens no attīstības un problēmu risināšanas pamatveidiem ir jaunas politiskās partijas veidošana. Uzrodas vadonis, dibina jaunu partiju un skaļi vēstī, ka «nāks tautai jauni laiki…». No nesenās politikas atceramies nabadzīgo Repši, kuram jauno laiku uzburšanai bija vajadzīgs tautas saziedots miljons. Līdzīgi uz politiskās skatuves uznāca smukais Bondars un sirdi par Latviju atdevusī ģībstošā Sudraba.
Maijā jaunu partiju radījis teātrī un politikā caurkritušais Artuss Kaimiņš. Izlasot partijas programmu, ieskatoties kopienas manifestā, ētikas kodeksā, pārņem šķērma dūša no populisma, saukļu un pubertātes vecuma jauniešu dzīvesziņas: «Viss, kas paveikts pirms mums, tas ir sū… Mēs, lūk, nāksim un jaunu pasauli sev celsim!» Ievērības cienīgs ir vien jaunā politiskā «cepiena» nosaukums – «Kam pieder valsts?» (KPV). Tas gan īsti nepiedienas politiskajai partijai, bet kādam humora šovam būtu makten labs.
Interesanti, ka Rīgas ampelmanim jau saradušies atbalstītāju pulciņi novados. Par to liecina aktivitātes virtuālajā vidē. Sevi par iecavnieku dēvējušais Sandis Bērziņš ar KPV cer «iekustināt Iecavu», uzņēmējs no Bauskas novada Uldis Neilands iekļuvis partijas valdē un atvēzējies vietējās nodaļas izveidei. Citkārt atbalstāmu jaunu cilvēku iesaistīšanos politiskajos procesos šoreiz nekā citādi kā par alošanos nevar nosaukt. Šādiem es Latviju noteikti negribu atdot.