Bauskas novada Ceraukstes pagasta Mūsas ciema iedzīvotājs Kristaps Šmits devās darbā uz Beļģiju. Jaunais puisis turp brauca tikai un vienīgi intereses vadīts, ar vēlmi izmēģināt un piedzīvot ko nebijušu.
Neiesūnot vienā vietā
Kristaps zināja, ka ārzemēs ilgi nepaliks un nostrādātie divi mēneši kalpoja par apstiprinājumu, ka nekur nav tik labi kā mājās.
Ceraukstietis pēc Bauskas pilsētas 2.vidusskolas absolvēšanas sāka strādāt celtniecībā Rīgā, izpildot iekštelpu iekārtošanas un remontdarbus. Kristaps par ilgstošu, patstāvīgu darbu nekad nav raizējies.
«Esmu jauns un pazīstu daudz cilvēku, kuri pārstāv dažādas jomas. Cenšos vienā vietā «neiesēsties» par ilgu. Kādam var šķist, ka šāds dzīvesveids ir neapdomīgs, bet tā nav. Es kontrolēti cenšos izbaudīt un izjust uz savas ādas pēc iespējas vairāk, gūt dzīves pieredzi. Līdz šim brīdim es vēl neesmu drošs, vai daru to, kas man patīk un interesē, bet es par to nesatraucos. Vēl sevis un dzīves ceļa izzināšanai man ir daudz laika,» spriež Kristaps.
Strādājot celtniecībā, puisis vēlējās mainīt savu ikdienu. Viņš pieņēma drauga aicinājumu un sāka strādāt firmā, kura piegādā inventāru lieliem pasākumiem. Kristaps kļuva par brigādes vecāko: «Organizēju darbu un dalīju pienākumus. Darbs bija skrejošs un straujš.»
Notiekošo tver viegli
Uz Beļģiju Kristaps devās kopā ar vēl trim latviešiem. Ceļā no Bauskas uz teju 2000 kilometru attālo Beļģijas pilsētu Namūru puiši devās ar busiņu. Ar mantām piekrāmētais bagāžas nodalījums kalpoja par guļvietu. «Pāri čemodāniem un somām pārlikām matraci un pārmaiņus gulējām. Nez ko par šādu auto iekārtojumu sacītu policija?» prāto Kristaps. «Neieturējām ilgstošas apstāšanās pauzes. Ceļā pavadījām aptuveni 23 stundas.»
Kristaps Namūrā dzīvoja lielā mājā kopā ar 11 citiem latviešiem. «Cēlām mājas. Darbs bija ar fizisku slodzi, bet ne grūts. Strādājām 12 stundas dienā. Darba devējs bija latvietis, tāpēc ar beļģiem komunicēt nevajadzēja,» stāsta strādnieks.
Nopietnāks grafiks nekā darbā bija jāievēro dzīvesvietā. Celšanās no rītiem, ēst gatavošana un citi ikdienišķi procesi izvērtās smalka grafika ievērošanā. «Domāju, ja piecelšos agrāk, visu izdarīšu laikus un man nebūs citu dēļ jākavējas, bet ne es viens tāds gudrinieks biju. Laikam ejot, ikdienas ritms izveidojās pats no sevis. Sadalījāmies grupiņās, es biju kopā ar latviešiem, ar kuriem atbraucu. Citiem var likties, ka tie bija dzīvošanai nepiemēroti apstākļi, bet tā nebija. Māja bija plaša, grafiks precīzs, un problēmu nebija. Es daudz par apkārtējo nedomāju, neiedziļinājos. Tvēru visu viegli, bez stresa,» pārdomās dalās ceraukstietis.
Dzīvo kā filmās
Namūra ir Beļģijas vidusdaļā. Kristaps stāsta, ka beļģi angliski runā nelabprāt: «Mums, jaunajiem, problēmu komunikācijā nebija. Lauzītā angļu valodā mēs ar vietējiem sapratāmies. Ja beļģis redz, ka tu strādā, tu viņam patiksi. Atsaucīgi un jauki iedzīvotāji, sakopta vide, skaista pilsēta.»
Pilsētiņas nesteidzīgā ikdiena Kristapam atgādinājusi filmas cienīgu sižetu. «Visiem ir mazas mājiņas, auto pagalmā. Kaimiņi tikpat kā visi reizē dodas prom no mājām. Precīzi astoņos ģimenes galva dodas uz darbu un piecos atgriežas. Citi beļģi pēc darba sēž kafejnīcās un malko alu, un nav nozīmes, vai blakus sēž biznesmenis, celtnieks, fermeris vai ārsts – viņi visi ir ļoti draudzīgi un komunicē. Tā cilvēki nesteidzīgi tur dzīvo dienu no dienas,» novērojumus stāsta latvietis.
Beļģijā ceraukstietis pavadīja gandrīz divus mēnešus. «Ne finansiālu apstākļu spiests vai citu iemeslu vadīts, es devos uz Beļģiju. Vēlējos zināt, kā ir strādāt ārzemēs, atrasties ārpus komforta zonas. Nonācu pie secinājuma, ka labāk ir strādāt vai cīnīties, kā nu katrs to dēvē, tepat Latvijā,» uzskata puisis.
Latvijā viņš jūtas kā mājās, kā savējais. Mājas izjūta un piederība dzimtenei ir neaizvietojama. «Priecājos, ka divu mēnešu laikā piedzīvotais man lika saprast to, ko citi ļaudis saprot pēc desmit gadiem – nekur nav tik labi kā mājās. Banāli skan, bet tā ir taisnība,» pārliecināts ceraukstietis.
Paplašina redzesloku
Pašlaik Kristaps strādā par viesmīli Bauskas viesnīcā. Viņa darba stundas aizrit komunikācijā ar dažādu jomu un raksturu cilvēkiem. Puisis stāsta, ka viņam darbs sniedz jaunas zināšanas.
«Man jāpārzina politiskā situācija valstī, sporta notikumi un aktuālās norises pilsētā. Esmu runājis ar celtniekiem, ārstiem, politiķiem, biznesmeņiem, šoferiem un neskaitāmu citu profesiju pārstāvjiem. Man ir jābūt elastīgam un visam pāri – laipnam. Divu gadu laikā, kamēr strādāju par viesmīli, esmu dzirdējis ļoti daudz nostāstu ar piebildi – tu tikai nevienam nestāsti! Glabāju nelaimīgas mīlestības stāstus un jaunas biznesa idejas. Cilvēkiem patīk aprunāties. Tieši tas mani darbā aizrauj visvairāk – saskarsme ar cilvēkiem. Katrs cilvēks ir tik atšķirīgs, ar savām domām un uzskatiem, vai tādā darbā var kļūt garlaicīgi?!» smaida Kristaps.
Neiedziļināties problēmās
Puisis ir pārliecināts, ka Latvijā laimes netrūkst. «Nevajag visu ņemt tik ļoti pie sirds. Man ir žēl to cilvēku, kuri iedziļinās visās problēmās, pārdzīvo par lietām un valsts iekārtu, kuru nevar mainīt. Kam tas ir vajadzīgs?» uzskata Kristaps.
Viņaprāt, mūsdienās svarīgākais ir plašs interešu un draugu loks. «Nevaru sevi iedomāties vienā darbavietā 20 gadus. Cilvēki «iesēžas» un pēc tam baidās no pārmaiņām, palaižot garām iespēju gūt jaunu pieredzi un paplašināt paziņu loku. Tomēr piekrītu – varbūt kādā brīdī manas domas mainīsies. Cilvēki runā, ka sevi patiesi novērtē un dzīves mērķi ļaudis apzinās pēc 35 gadiem. Kā būs ar mani, laiks rādīs,» mierīgi noteic Kristaps.
