Eksotiskāko ielu nosaukumu topā mūsu novados augstāko ailīti, iespējams, aizņemtu Kongo iela. Tā stiepjas vairāk nekā kilometra garumā Īslīces pagastā. «Bauskas Dzīve» devās izzināt ielas un tās nosaukuma rašanos. Oficiālajos rakstos izcelsme nav dokumentēta. Toties ļaužu atmiņā klejo vairākas versijas.
Tas notika nu jau tālajos 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Izvērsās kopsaimniecību veidošanās, arī Īslīces pusē triju mazo kolhozu «Vārpa», «Zelta grauds» un «Ritums» vietā tapa padomju valsts vadoņa vārdā nosauktais Ļeņina kolhozs. Tam vajadzēja kļūt par nozares flagmani, tādēļ saimniecības attīstībā, fermu, palīgēku, dzīvojamo māju un ceļu būvē līdzekļus nežēloja.
Strādā džungļos
Īsi pirms Vārpas ciemata no lielā ceļa aizvijās dubļaina, grambām un bedrēm izrobota brauktuve. Tās malā slējās zāles miltu kalte, līdzās uzbūvēja noliktavu. Pēc laika aiz tās cita pēc citas «izauga» kūtis. Tajās iemitinājās kopsaimniecības rukši, teļi. Kad par lopiņiem bija gādāts, vajadzēja parūpēties arī par lopkopjiem. Līdzās fermām bija purvaini, kārkliem aizauguši lauki. Kolhozā pieņēma lēmumu turpināt ceļu gar fermām un gabalu aiz tām uzcelt dzīvojamās mājas.
Kad celtniekiem vaicāja, kur atrodas viņu objekts, skanēja atbilde: «Tur, tajos džungļos.» Vīri īsā laikā «uzrāva» trīs somu mājas, kurām ar Somiju bija vien idejiska saistība. Ziemeļzemē līdzīgus koka namiņus cēla siltus un kvalitatīvus, dižajā padomijā no dēļiem būvētās celtnes bija nepraktiskas, nepiemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. No atvestajām sagatavēm ēkas varēja ātri «uzcirst». Meistari gan bieži šķendējās, ka dēļi šķībi, nav labi izžāvēti, grīdā, sienās drīz vien veidojās šķirbas.
Paņemt kā koferi
Aiz fermas tapa trīs šādas mājas. Tām līdzās uzcēla kūtiņu ar trijām daļām. Pagraba nebija, aka atradās pagalmā. Tādas ērtības kā ūdensvads un tualete padomju lopkopējiem nebija paredzētas. Māju plānojums nevar lepoties ar pārdomātu, ērtu telpu izkārtojumu. Pirmajā stāvā ir virtuve un viena istaba, otrajā stāvā – vēl viena istaba. Telpas nav lielas, otrajā stāvā zem slīpā jumta rūme ir pavisam niecīga. Savulaik ļaudis esot pa smieklam somu mājām devuši vēl citu apzīmējumu. Tās esot kā tādas prāvākas somas – paņem un aiznes uz citu vietu.
Drīz vien pēc uzcelšanas ļaudis apjauta, ka jāuzlabo dzīves apstākļi. Tāpēc tagad var redzēt, ka visas trīs somu mājas ieguvušas jaunu veidolu. Tām visām ir apmetums, vienai ēkai vēlāk uzmeistarota piebūve, tā māja ir vairāk piemērota lauku dzīvei.
Par godu brāļiem
Atbilstīgi iecerētajam, mājas atvēlēja fermā strādājošajiem. Tad pienāca laiks dot ielai nosaukumu. Lai arī šo nostūri joprojām daudzi dēvēja par džungļiem, padomju strādniekiem īsti nepieklājās dzīvot Džungļu ielā. Gluži neviļus ieskanējās Kongo vārds. Dižā padomjzeme tajā laikā visādi centās palīdzēt idejiskajiem brāļiem celt komunismu Kongo Demokrātiskajā Republikā. Īpašu atbalstu izpelnījās tās vadonis Patriss Lumumba. Solidarizējoties ar brālīgo Āfrikas valsti, Bauskas pievārtes kopsaimniecības ielai tika dots Kongo vārds.
Tas bija sen, varbūt ne gluži tā, varbūt citādāk. Tomēr Kongo iela Īslīces pagastā joprojām ir, līdzās trim somu mājām pēcāk uzbūvēta vēl viena ķieģeļu dzīvojamā māja. Fermu gan vairs nav, to vietā tagad zaļo labības lauks. Kopā ar kādreizējās kopsaimniecības elektriķi Imantu Kāli dodamies apciemot Kongo ielas iemītniekus.
Māju sargā Robis
Iela beidzas strupceļā, tās galā neliels placītis, kur mašīnai apgriezties. Ielas beigās, kas īstenībā ir tās sākums, atrodas māja ar pirmo numuru. Tajā jau trīsdesmit gadus mīt Ilga Poškiene. Viņa šeit pārcēlusies no Dundagas, mājā ievākusies, kad tā bijusi jau uzcelta. Ilga izaudzinājusi septiņus bērnus, padomju laikos par to piešķirts ordenis, bet līdz goda nosaukumam «Māte varone» nedaudz pietrūcis.
Kolhozu laikos strādājusi fermā, bijuši arī pašai savi lopiņi kūtī. Tagad gan saimniecība sarukusi līdz mājas sargam Robim. «Spēks govi izslaukt vēl ir, bet barību ziemai gan nespētu sagādāt. Turklāt ganos arī lopiņu te nav, kur izdzīt. Agrāk bija daudz brīvas zemes, tagad viss apstrādāts, apkārt lieli labības lauki. Tādēļ kūtiņā manai mājai atvēlētā daļa ir tukša. Dzīvoju gandrīz kā pilsētniece. Ir pāris vadziņas dārzeņu, pirms pāris dienām izravēju nelielo zemeņu dobi, re, ku’ sasētas vasaras puķes, pāris ogu krūmu! No šitā mazumiņa sanāk drusku ko ielikt ziemai,» sētu izrāda Ilga.
Pirms pāris mēnešiem saimnieci piemeklējis sāpīgs notikums – nomiris vīrs. Tagad pavasara plaukums palīdz mazināt sāpes. Par dzīvi laukos viņa nesūdzas. Lai arī pensija maza, vispirms samaksā elektrības rēķinu, pārējo iztērē ikdienas vajadzībām. Ziemā kaut ko uzada, paskatās seriālus, ļoti jūt līdzi Zentiņai no «UgunsGrēka». Ar produktiem apgādā bērni, dēls bieži no Bauskas atbrauc ciemos. «Lai arī dzīvoju Kongo ielā, nekādu džungļu te nav, un baidīties arī nav, no kā,» pozitīva pārdomās ir Ilga Poškiene.
Šerpas saimnieces
Blakusmājā ar otro numuru mīt Valija Baika, kuras ikdienas ritms ir līdzīgs kā kaimiņienei. «Bauskas Dzīvei» viņa rāda tukšo kūtiņu, kurā tagad glabājas dažādas saimniecības lietas. Kolhoza laikos tajā mājoja govs, cūka, vistas.
«Kad strādāju fermā, tad paspēju arī savu saimniecību apkopt. Tagad esmu pieradusi dzīvot bez lopiem, izrādās, nav nemaz tik slikti,» dažādos laikus salīdzina V. Baika. Viņai ikdienas gaitas atvieglo kāds no pieciem bērniem, mazbērni.
Visi savējie gan nav tuvumā, divas meitas dzīvo un strādā Anglijā, tomēr mātes prieku tas nemazina.
«Bērni izauguši, visi pie vietas, nu varu baudīt te vecumdienas. Žēl tikai, ka viena,» atzīst Valija. Līdzās esošais Imants Kālis gan dzēlīgi nosmej: «Laikam esat bijušas pārāk šerpas, nostrādinājušas savus vīrus, ka viņi nespēja jums līdzi turēt.»
Sesks nokoda vistas
Labvēlīgā apcelšanās pāriet ieinteresētā sarunā par trešās mājas iemītnieci, ar kuru abas kaimiņienes tik bieži nemaz nesatiekas. Mājā ar trešo numuru priecē rūpīgi sapostais pagalms, daudzās puķu dobes. Te dzīvo vēl viena pensionāre Vera Ločmele. Drēgnajās dienās viņa gan nedaudz apslimusi, tomēr iznāk aprunāties ar žurnālistiem un kaimiņienēm. Vera ir no Balvu puses, pēcāk dzīvojusi Salaspilī. Vera strādāja par maiņas priekšnieci Rīgas centrālajā pastā, kas reiz bija pie stacijas. Tagad pasta ēka nojaukta, Vera sagaidījusi pensijas gadus, bērni viņai nopirkuši šo mājiņu vecumdienām.
Vera pieļauj, ka ielas nosaukums dots par godu kādai valstij, taču sakarības ar Āfriku un Īslīces pagastu Zemgalē viņa neatrod. Viņas saimniecībā dzīvnieku nav. Bija vistas, bet pirms pāris gadiem kūtiņā ielavījās sesks, un dējēju dzīves gājums beidzās.
Toties tagad Vera var vairāk laika veltīt dārzam, brīvajos brīžos vēro pasaulē notiekošo televīzijas pārraidēs. Kā aktīvu pensionāri viņu interesē viss, tostarp hokejs. «Ko puikas spēj, to arī dara. Skatos, jūtu līdzi neveiksmēm, bet neko viņiem nepārmetu. Tā tomēr ir māksla – tādā ātrumā nesties pa ledu un vēl uz slidām,» sportistu sniegumu novērtē pensionāre.
Viņai dzīve Kongo ielā šķiet droša, te ir glīti, īpaši pavasarī. Verai zināma dziesma par Kongo džungļiem un palmu ēnām. Taču te no tā visa nekā neesot. Vienā pusē lielie kopsaimniecības lauki, aiz ceļa grāvis, kuru varbūt varēja atbrīvot no saaugušajiem kārkliem. Taču arī tiem dabā ir sava vieta. Kaimiņienes gan piebilst, ka pavasara aromātu drusku maitājot pirms pāris dienām izvesto vistu mēslu smaka. Taču tā ir gaistoša problēma, kas Kongo ielas iemītniekus ilgi nesatrauks.
Nav palmas un mērkaķīša
Kādus gadus pēc somu māju uzbūvēšanas tām līdzās uzcelta vēl viena ēka, kurai dots ceturtais numurs. No pārējām tā atšķiras, jo ir apmūrēta ar baltiem silikāta ķieģeļiem. Celtniecība gan bijusi īpatnēja – māja sastiķēta kopā no divām daļām. Vienā pusē pamati acīmredzot nav tik stingri kā otrā, tādēļ ārsienā parādījušās plaisas. Šis pagalms ir mazāk pieskatīts nekā pārējās sētas. Iemītniekus mājā nesastopam. Valija zina stāstīt, ka te dzīvojošie pašlaik esot darbā.
Stundas laikā esam izgājuši ielu visā garumā, sastapuši un pārmijuši vārdus teju ar visiem tajā dzīvojošajiem ļaudīm. Ne džungļus, ne palmas, ne mazu mērkaķīti zarā neredzējām.
«Labi vien bija, ka kolhozu laikā ielai iedeva to jocīgo nosaukumu. Citādi, kas zina, kad vēl avīzē būtu iekļuvušas?!» atvadoties par kopīgi pavadīto laiku nosmej Kongo ielas iemītnieces.
