Braukšana ar velosipēdu Latvijā kļūst aizvien iecienītāka. Mīties patīk kā jauniem, tā veciem, un pieaug velosipēdistu pulks, kuri piedalās dažādu grūtības pakāpju velomaratonos.
Pirms riteņa iegādes vajadzētu būt skaidrībai, kādam mērķim tas kalpos. Variantu ir daudz – viegls izbrauciens pa pilsētu, sportisks maršruts pa mežu, grantsceļu, jūras piekrasti vai traukšanās maratonā pa lielceļu un speciāli veidotu trasi ar dažādiem segumiem.
No ekipējuma nekaunas
SIA «EVA Autonams» klientu konsultants un velosipēdu tirgotājs Raitis Zeņuks stāsta, ka vispopulārākie joprojām ir kalnu riteņi, kas paredzēti braukšanai pa kalniem, mežiem un pludmalēm. «Tiem ir platākas, rievotākas riepas, vairāki ātrumi, kas palīdz labāk pielāgoties dažādiem apstākļiem – ceļa segumam, stāvumam un vēja plūsmai. Tie visvieglāk pielāgojami jebkuram segumam,» raksturo
R. Zeņuks. Sacīkstēm paredzētiem braucamrīkiem neuzstāda papildu aprīkojumu, lai tie būtu vieglāki.
R. Zeņuks informē par jauninājumiem: «Standarta 26 collu izmēra riepas nomainījuši 29 collu ripuļi. Izmēra palielināšana sekmē vēl vieglākus un ērtākus braukšanas apstākļus pa grants vai meža ceļiem, smiltīm un akmeņiem.»
Specializētā remonta centra-veikala «Velosēta» vadītājs Bauskā Ģirts Donerblics stāsta par saviem novērojumiem: «Popularitāti atgūst vienātruma vai divātrumu pilsētas velosipēdi – klasiskie divriteņi ar šaurām, gludām riepām, kam ir dažāds aprīkojums. Sieviešu vidū sevišķi populāri ir divriteņi ar izteiktu izlocītu biezu rāmi.»
Viņš pamanījis, ka divriteņu īpašnieki aizvien biežāk savu braucamo apgādā ar nepieciešamo papildu aprīkojumu. «Pirms dažiem gadiem daudzi kautrējās braukt ar riteni, kuram ir groziņi, lampiņas, zvaniņi un dubleķi. Tagad daudzi novērtējuši papildu aprīkojuma sniegtās ērtības,» secina Ģ. Donerblics.
Pilsētas velosipēdiem bieži izvēlas papildu bagāžnieku priekšā un bērnu sēdeklīti aizmugurē, netiek aizmirsts par pudelīšu turētājiem, cimdiem, ķiveri, apaviem un labu veloslēdzeni.
Ar velotreka riteni pa ielu
Jaunieši bieži vien velosipēdus iegādājas, vērtējot tos pēc izskata. Pašlaik moderni ir fiksīši – treka velosipēdi, kuri pielāgoti stūrēšanai pa ielām. Tiem nav ne brīvgaitas, ne bremžu, tāpēc visu laiku jāmin pedāļi. Amerikā fiksīši ir populāri kurjeru vidū. Braucamo stūres ir šauras, lai sastrēguma stundās vieglāk izspraukties starp automašīnām.
Bauskā viens no pirmajiem ar fiksīti sāka braukt Artis Sirmanis. Viņš stāsta: «Fiksīti stūrēju četrus gadus. Tas ir vienkāršs velosipēds – nav nekādu trošu, ātrumu pārslēdzēju un bremžu. Uz pedāļiem ir velospicītes, strapi, kur iemauc kājas, lai pēdas nenoslīd no pedāļiem. Sasprindzinot kājas, sanāk nobremzēt. To sauc par «skidošanu». Man patīk fiksītis, es ar to saplūstu, un tad braucamo ir vieglāk vadīt.» Šāds ritenis maksā ap 500 eiro. Artis stāsta, ka var dabūt lētāk, bet tad pie speciālistiem jāpārliecinās par transporta līdzekļa tehnisko stāvokli.
Katram piemērota distance
Velosacensību sezona jau sākusies. Aizvadīti pirmie maratoni, tautas braucieni un sacensības. Tiem, kas nolēmuši ar ričuku mīties sporta režīmā, jādomā par braucamrīka atbilstību konkrētām sacensībām. Jebkurā velomaratonā ir piemērotas distances gan profesionāliem sportistiem, gan amatieriem. Velomaratonā dalībnieki brauc pa asfaltu, MTB kalnu divriteņu maratonā distance jāveic arī pa mežu un grantsceļiem.
Ja iegādāts kalnu velosipēds un ir vēlme izmēģināt spēkus pilsētas velosacensībās pa šoseju, nav jāpērk jauns ritenis. Pietiek nomainīt standarta riepas pret segumam piemērotām – pret gludajām asfalta riepām jeb slikiem, skaidro eksperti. Tādējādi samazināsies pretestība, braukšana būs klusāka, riepu lielāka spiediena dēļ velosipēds labāk ripos. Tas pozitīvi ietekmēs sacensību rezultātu.
Jāpievērš uzmanība arī braucamā izmēram. Pārāk liels velosipēds ir grūtāk vadāms un nedrošs, ja tas mazs – traucē un neļauj ērti kustēties. Svarīgi pirms sacensībām novērtēt tehnisko stāvokli – parādīt meistaram vai konsultēties ar ekspertiem sacensību vietā, lai braucienā nebūtu nepatīkamu pārsteigumu.
Savam priekam
Iecavnieks Raitis Cirvelis savam priekam nedēļā nomin 220 – 250 kilometrus.
Puisis stāsta, ka ne jau «cena ripo pa ceļu». «Viss atkarīgs no tā, kādi ir braucēja mērķi. Iesācējam iesaku SEB MTB maratonu «Māte daba». Tā ir 30 kilometrus gara un viegla distance dažādos apstākļos. Tajā var apjaust, vai velobraukšana ir piemērota nodarbe,» stāsta iecavnieks, kurš savu pirmo maratonu Cēsis–Valmiera pieveica ar vienkāršu tūristu velosipēdu.
«Ja mērķi ir augstāki – ranga TOP50, jāsāk ar treniņiem speciālistu vadībā, īpašu gatavošanās programmu. Tad velosipēda izvēlei ir svarīga nozīme,» pārliecināts R. Cirvelis.
