Kā latviešu valodu māca skolās, kā to apgūst audzēkņi, kāpēc valsts eksāmenos skolēnu zināšanas nav tik labas, kā vēlētos? Šīs bija tēmas, par kurām «Bauskas Dzīves» redakcijā diskutēja latviešu valodas skolotājas.
Sarunai izvēlētais datums – 13. maijs – nebija izraudzīts nejauši. Latvijā šogad jau piekto reizi šajā dienā svinēja Valsts valodas dienu. Šis datums ir latviešu valodniecības pamatlicēja Jura Alunāna dzimšanas diena. Diskusijas iniciatore bija Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Cerusa. Līdz ar viņu sarunā piedalījās ģimnāzijas skolotāja Ināra Graudiņa, Bauskas pilsētas pamatskolas pedagoģe Dina Ālmane un Zeltīte Šmite no Bauskas sākumskolas.
Esam lieli
Latviešu valoda ir viena no 1250 lielajām pasaules valodām. Šo saimi veido valodas, kurās ir vairāk nekā miljons lietotāju. Latviešu valodā tādu pagaidām vēl ir. Vienlaikus atrodamies starp divām galētāju valodām. Ar šo jēdzienu domāta angļu un krievu valoda, kam ir liela ietekme ne tikai uz latviešu, bet arī citām ne tik spēcīgām pasaules valodām.
«Negribu gausties un sūroties, bet šo, kā te nosauc, galētāju valodu, ietekme tiešām dažbrīd kļūst satraucoša. Kādreiz runāja par kārklu vāciešiem, tad bija pārkrievošanās draudi, tagad daudzi jaunieši nonākuši angļu valodas jūgā. Zinu kādu ģimnāzistu, kurš domrakstu vispirms izdomā un uzraksta angliski, pēc tam to pārtulko latviešu valodā. Jaunieti var uzteikt par svešvalodu prasmēm, bet vai no tā iegūst viņa latviešu valoda? Es to stipri apšaubu,» tāds ir I. Graudiņas viedoklis. Viņai piebalso Z. Šmite, stāstot par diviem piektklasniekiem, kas jau ilgāku laiku sarunājas angliski. Viņiem tā ir kā spēle, sevis apliecināšana, kuru pat nevar īsti nosodīt. Tomēr tas ir signāls, ko nevajadzētu ignorēt – latviešu valoda ir apdraudēta.
Īsi un ātri
«Valoda nemitīgi attīstās, tā uzsūc apkārtējās norises, izteiksmi. Šī attīstība dažreiz notiek arī vienkāršoti, un tas ne vienmēr ir slikti. Šis ir laiks, kad jaunieši vēlas ātri un īsi izteikties. Un viņi cits citu šajās īsajās, aprautajās frāzēs lieliski saprot. Valodu, kādā runāja un rakstīja Blaumanis, Skalbe, Jaunsudrabiņš, mūsdienu jaunatne nesaprot. Mēs viņus par to nedrīkstam nosodīt, rāt, likt sliktas atzīmes. Skolotāja pienākums ir būt par šo seno tekstu tulkotāju,» atzīst D. Ālmane.
Cenšoties uzskaitīt valodas lietojuma problēmas, tika minēts kāds vērojums – valoda ir cieši saistīta ar domāšanu. Vairākums jauniešu domā ļoti tieši, konkrēti, viņiem trūkst asociāciju, pārdzīvojumu. Tika minēts kāds banāls piemērs – agrāk cilvēks gāja pa taciņu, pa pļavu, skatījās debesīs, saredzot tur baltas mākoņu aitiņas, un domāja. Tagad skolēns iet pa ielu, skatās savā planšetē, viedtālrunī, un tur redzētais viņā diezin vai rada nomierinoši emocionālu, pārdomas raisošu fonu.
Nāk no mājām
V. Cerusa norādīja, cik svarīgi ir, vērtējot situāciju skolā, saprast vecāku lomu: «Vecāki ir atbildīgi par savu bērnu kultūras līmeņa celšanu. Kad kārtējo reizi uzvirmo runas par sliktajām atzīmēm latviešu valodā, par skolotāju nespēju iemācīt un ieinteresēt bērnus pareizai latviešu valodas lietošanai, es vienmēr vaicāju: «Bet ko ir darījuši vecāki? Cik no viņiem vakaros stundu, pusstundu velta grāmatu lasīšanai? Darba un noguruma piesaukšana ir tikai atrunas, kuras no vecākiem pēc tam pārņem arī bērni. Katrs bērns nāk no savām mājām. Vecākiem tas jāapzinās, jādomā, kā ar šo bērnu mājās strādāt. Vecāku pienākums ir domāt arī par to, ko intelektuāli vērtīgu viņš var atnest uz skolu un bagātināt sevi, savus klasesbiedrus. »
Darbam mājās nav vajadzīga liela nauda – kopīgi izlasīta grāmata, no vecmāmiņas noklausīta sena teika vai grāmatā neatrasta pasaka. V. Cerusa atklāj, ka skolā var ļoti labi redzēt, ar kuriem bērniem vecāki mājās strādā un kuri paši ķepurojas, kā prot.
Neraksta ar roku
D. Ālmane novērojusi, ka ļoti pazeminās lasīšanas prasmes piektās klases skolēniem. Arvien vairāk pamatskolas klasēs mācās tādu bērnu, kuriem ir logopēdiskas problēmas. Vecāku, sākumskolas pasniedzēju un bērnudārzu audzinātāju pienākums ir tās konstatēt un censties novērst. Skolotāja I. Graudiņa pamanījusi, ka bērni cenšas iespējami mazāk rakstīt ar roku. Lai arī cik laikmetīga būtu tehnoloģiju – viedtālruņu, planšetdatoru – lietošana, tomēr pirkstu mehānikas neizmantošana atstāj negatīvas sekas.
I. Graudiņa norādīja, ka bērni ir apjukuši, redzot tik daudz valodas lietojuma kļūdu apkārtnē. Viņa minēja pusaudžu vidū iecienīto žurnālu «Sīrups», kur pilns ar anglicismiem, pat latviski neiztulkotiem vārdiem, frāzēm. Atnākot uz skolu, šāds «saputrots» bērns vairs nespēj un negrib pieņemt pareizu latviešu valodu, viņš nesaskata jēgu mācīties pareizu tās lietošanu.
Godā senās vērtības
Neļaujot sarunai ievirzīties pesimistiskā gultnē, D. Ālmane norādīja, ka viņa sastop arvien vairāk jaunu vecāku, kurus aizrauj folkmūzika, iesaistīšanās dažādos gadskārtu procesos. Aug paaudze, kurai latviskais mantojums kļūst par lielu vērtību. Tas rada cerīgu skatu uz nākotni.
Vienlaikus tika pausts lepnums, ka latviešu valodā vēl tiek strikti nošķirts literārās un sarunvalodas līmenis. Literāro valodu māca skolās, to plaši lieto sabiedrībā. Ir valstis, kur sarunvaloda no ikdienas lietojuma kā vienīgais izteiksmes veids nonākusi grāmatās, televīzijā. Līdz ar to literārā valoda kļūst par teju muzejisku vērtību. Mēs vēl turam savu literāro valodu grožos, neļaujot tai aizmukt un paslēpties pagātnes rakstos un vēstures liecībās. «Esmu konstatējusi, ka piektklasnieki ar interesi pilda uzdevumus, kuros viņiem jāatrod un jānovērš stila kļūdas. Viņi izvērš sarunas, kur vēl redzējuši kļūdainus uzrakstus, dzirdējuši nepareizi runājam pieaugušos, arī skolotājus. Kā panākt, lai šī interese ar gadiem neizzustu?» spriež Z. Šmite.
Vērojama paviršība
Analizējot pamatskolas, kā arī vidusskolas centralizētos eksāmenus latviešu valodā, to rezultāti diemžēl neuzrāda pozitīvu tendenci. Ir kāds subjektīvs faktors – pārbaudījumus valsts valodā kārto arī tie skolēni, kuriem latviešu valoda nav dzimtā. Tas dažkārt pazemina vidējo vērtējumu. Taču V. Cerusa uzskata, ka pārbaudes darbos uzdevumi ir pārāk attālināti no reālās situācijas: «Skolēni ļoti daudz runā vienkāršos teikumos. Viņu saziņu nereti nosaka noteikto zīmju skaita ierobežojums, tomēr pārbaudes darbos viņiem pieturzīmes jāsaliek Edvarta Virzas vai Andreja Upīša rakstītos teikumos. Gatavojoties eksāmenam, viņi steidz kaut ko no tā visa saprast, bet, ja ikdienā šādas izteiksmes formas netiek lietotas, pirms eksāmena visu nevar apgūt. Tā, protams, nav skolēnu un vecāku problēma, tomēr reālo ainu raksturo.»
Skolotāja novērojusi vēl kādu tendenci, kuru arvien grūtāk izskaust – tā ir paviršība gan runā, gan rakstos. Skolēni arvien retāk savas domas vispirms izklāsta melnrakstā, tad to rūpīgi pārlasa, lai pēc tam pārrakstītu tīrrakstā. Jauniešiem to nevar īpaši pārmest, jo šis laiks ir steigas un virspusējības pilns. Skolotāja spēkos ir censties pārliecināt, ka ne visur vēlama steiga un paviršība.
Nepiemērotas grāmatas
Diskusijā pedagoģes ieskicē vēl kādu problēmu. Tā ir vairāk izglītības speciālistu vidū, ne visai sabiedrībai risināma. Latviešu valodas apguvei paredzētās mācību grāmatas nav skolēnu izziņu rosinošas. Sarežģītie gramatikas termini, teorijas pārpilnība nerada izpratni par sistēmu, bet gan haosu. Kā vienu no šīs nepilnības novēršanas ceļiem V. Cerusa saskata skolēnu rosināšanu netiešai savas dzimtās valodas kopšanai. Protams, visefektīvāk to var panākt, bagātinot vārdu krājumu.
Skolēniem viņa stāsta, ka Endzelīna un Mīlenbaha izdotajā latviešu valodas vārdnīcā ir ap 110 000 vārdu. 1987. gadā publicētajā latviešu valodas vārdnīcā ir 25 000 pamatvārdu. Savukārt ikdienā cilvēki lieto četrus līdz piecus tūkstošus vārdu. «Kad skolēniem pastāstu šos faktus, daudzi ir ļoti pārsteigti. Es salīdzinu – tas būtu aptuveni tas pats, ja mēs dienu no dienas mēnesi, divus vilktu mugurā vienas un tās pašas drēbes. Tas taču būtu tik garlaicīgi, tāpēc mēs to nedarām. Bet kādēļ ar savu valodu mēs nerīkojamies tāpat? Tad mēs vienojamies, ka ģērbsimies košāk,» vienu savu pedagoģiskās meistarības šķautni atklāj skolotāja V. Cerusa.
Diskusijas noslēgumā «Bauskas Dzīve» ar latviešu valodas pasniedzējām vienojās, ka dialogu par latviešu valodu, tās kvalitatīvajiem rādītājiem un iespējām tos uzlabot turpināsim. Nākamā saruna varētu būt par biežāk konstatētajām valodas kļūdām mūsu publiskajā vidē – veikalos, sabiedriskajā transportā, afišās, paziņojumos, dokumentos. Iesaistīties šīs diskusijas izveidē aicināts ikviens laikraksta lasītājs.
UZZIŅAI
Endzelīna un Mīlenbaha izdotajā latviešu valodas vārdnīcā ir ap 110 000 vārdu. 1987. gadā publicētajā latviešu valodas vārdnīcā ir 25 000 pamatvārdu. Ikdienā cilvēki lieto četrus līdz piecus tūkstošus vārdu.
