Es stāvu uz zemes, kas nes Zemgales un Latvijas vārdu. Ir 2016. gada 21. maija novakare – Muzeju nakts Bauskas muzejā. Šī diena ar mani runā pavasara un kultūras valodā. Ieelpoju pavasara cerības, un nesenās šaubas par tautas sašķeltību, ja tādas arī bijušas, paliek aiz muguras.
Muzeja darbs ir miera darbs, un pirmo liecību par muzeja darbību sniedz tā ārējais izskats un telpu iekārtojums. Jauki sakoptā Bauskas muzeja apkārtne, stādījumi un tīrība ārpusē, kā arī gaumīgi iekārtotās iekštelpas iepriecina ar mājīgumu, vēstījot par muzeja darbinieku mīlestību, lietpratību un darba sparu.
Votu tautastērpi
Nakts programma pakārtota šī gada durvju tematikai, un durvis vēl pirms to atvēršanas rosina ciemiņu fantāziju un skaistus sapņus par to, kas sagaida, ienākot mājā. «Jau divpadsmito reizi Latvijā norisinās Eiropas akcija – Muzeju nakts. Šī gada tēma «Durvis». Tās ir durvis uz pagātni, tagadni, nākotni, uz dažādiem dzīves aspektiem, uz mākslu,» skaidro Bauskas muzeja vadītāja Baiba Šulce.
Durvis uz izcilā ainavista Jāņa Gunāra Kalnmaļa lielformāta gleznu izstādi, ko papildina kolekcionāra Jāņa Salena bagātīgi un krāšņi saziedējušās tulpes, raisa svētku izjūtu. Svētkus vēl nozīmīgākus dara atjaunotā votu tautastērpa ienākšana muzejā. Blakus stikla vitrīnā eksponētajām, votu tautastērpos ģērbtajām lellēm un skopajam vēstījumam par šo seno somugru cilti, kas 15. gadsimtā uz šejieni atvesta kā darbaspēks Bauskas pils celtniecībai un kurus toreiz dēvēja par krieviņiem tāpēc, ka viņi runāja svešā valodā un viņu dzīvesveids un tautastērps atšķīrās no latviešiem, stājas folkloras kopas «Tīrums» dalībnieki pašdarinātos votu tautastērpos.
Restaurē sapanu
Projekts īstenots pagājušā gada rudenī ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, Zemgales plānošanas reģiona atbalstu un Bārbeles pagasta rokdarbnieču entuziasmu, klātesošajiem pavēsta biedrības «Zemgales mantojums» valdes priekšsēdētāja Dace Žuromska, viena no galvenajām votu tautastērpa darinātājām, kura, nebūdama audēja, spējusi atšifrēt un noaust vissarežģītāko tērpa sastāvdaļu – galvasautu jeb sapanu.
«Kad iekļāvos Bārbeles pagasta folkloras kopā, radās doma, ka vajadzētu pašiem savus tautastērpus. Turklāt kas tā par sievu, ja gribēs tādu pašu tērpu kā kaimiņienei! Man tiešām bija interesanti uzzināt, kas ir tas sarežģītais, kādēļ šis tērps vēl jo-projām nav atjaunots. Pamatīgāk pētot aušanas pamatus, sapratu, ka mūsu senči bijuši ļoti praktiski un viņu darbu smalkums ir apbrīnojams. Savā garīgumā un attieksmē pret darāmo un lietu kārtību pasaulē viņi ļoti atšķīrās no mums. Varu tikai apbrīnot, kā šī senā sieva ir paturējusi rakstu galvā! Man bija zīmējums, tā atšifrējums, un es ar pirkstu vilku līdzi. Būtībā ugunskrus-tam nav simetrijas ass, tās bija 100×80 raksta rūtiņas, kuras neatkārtojas. Vēl ļoti interesanti bija tas, ka zeķes adīja viena, brunci auda otra, es rīkojos ar sapanu, jostu auda vēl viena. Savstarpēji nesaskaņojot darbības, kādā brīdī pavīdēja šau-bas – kā nu būs, kad visu saliks kopā? Iznāca skaisti, pašām prieks,» stāsta D. Žuromska.
Cienīt sevi
Rosinošais folkloras kopas dalībnieču stāstījums par votu tautastērpa atjaunošanu un gaišā patriotisma apgarotās dziesmas ikvienam sniedz pleca izjūtu un atbalstu. Skan komponista Imanta Kalniņa veltījums Tautas frontei «Pie pleca plecs», stiprinot jauniešos un vecākajā paaudzē kopības izjūtu, ka par vērtībām, par kurām cīnījušies mūsu senči, ir jāpastāv.
«Tikai to, kas ciena sevi, respektē citi. Tas, ko Latvijas kultūrpolitikā prasām no cittautiešiem, ir cieņa pret mūsu valsti un latviešu kultūru, bez kuras vienota latviska Latvija nav iespējama,» uzsver Bārbeles pagasta folkloras kopas «Tīrums» vadītāja Irita Vimba.
Apmeklētāju skaits jau sasniedzis tūkstoš trīs simtus, kādā brīdī dzirdu sakām muzeja darbinieci. Cilvēkiem te patīk. Priecīgi viņi fotografējas un kopā ar bārbeliešiem izdejo jautro «Krakovjaku». Muzeja direktore noskatījusies, ka nāk cilvēki, kuri parasti muzeju neapmeklē. Tas ļauj cerēt, ka varbūt tiem tūkstošiem, kas te šonakt iziet cauri, kādreiz radīsies vēlme atnākt uz muzeju un apskatīties visu vēlreiz lēnākā tempā.
Dažus apmeklētājus šurp atvedusi senču asinsbalss. Ausma Saukuma, kas uz muzeju atnākusi kopā ar vīru vidzemnieku, ar lepnumu stāsta, ka viņa arī ir votu izcelsmes, viņas vecmāmiņai bijis viens no populārākajiem votu vārdiem Vecsaulē – Sappe, viņas rados ir Villeruši un Skulmes.
Jā, daudzi pat iedomāties nevar, ka tādi voti te dzīvojuši un ka no viņiem ir kas saglabājies! Arī vairāki folkloras kopas «Tīrums» dalībnieki, kuri uz Muzeju nakti jau daļēji paspējuši darināt votu tērpus un pirmo reizi uzvilkuši mugurā, teic, ka, dzīvojot Bārbelē, jūt sevī šīs saknes.
Ar skatu nākotnē
Muzeja darbs ir dzīvs un prasa pastāvīgu virzību. Arī tiem, kas labi strādā, nav par ļaunu lieku reizi padomāt par savu darbu un redzēt citu kolēģu paveikto, tāpēc 27. maijā muzejnieki tikās Turaidā, lai paši svinētu svētkus. Kā norāda muzeja direktore, Muzeju nakts viņiem ir darbs, turklāt pietiekami grūts. Jo grūtāks tāpēc, ka ārpus muzeja šalc nemiers par nākotni, nereti traucēdams ikdienas darba ritumu. Taču tieši tagad kultūra var sabiedrībai daudz palīdzēt, tādēļ valdībai vajadzētu teikt: «Mēs nesamazināsim jums finansējumu, ļaujiet cilvēkiem apskatīt ekspozīcijas par velti, lai tauta gūst prieku!» Tāpat kā Muzeju naktī, kā tas bija Nacionālā mākslas muzeja atklāšanā… Kad ieminos par Latvijas simtgadei veltīto «Kultūras skolas somas» projektu, kas sniegtu skolēniem bezmaksas ieeju muzejos, Bauskas muzeja direktore Baiba Šulce ir piesardzīga: «Bauskas novada skolēniem muzeja ekspozīciju apskate ir bez maksas. Taču to ne vienmēr varam atļauties, jo pēc finanšu plāna mums jāpelna.»
Šogad Muzeju nakts ir sakritusi ar pilnmēness kulmināciju, kas ir svētīgi, jo senām kultūrām tieši pilnmēness ir īpašo svētku un rituālu laiks. Raugoties pilnmēness ripā, saskatīju likumsakarības, nevis bailes un nemieru, kā nereti pieņemts spriest par pilnmēnesi, bet tautas spēku saiknē ar dabas kulmināciju.
