Baušķeniece Dzintra Saliete ar āboliem mielojas tāpat kā mēs visi. Taču viņai joprojām prātā pirmā reize, kad nācās nogaršot šo augli. Tētis Jānis savai mazajai meitiņai dažus sārtvaidžus bija atļāvies nopirkt Omskas veikalā un deva meitēnam tos nobaudīt.
Brāļi un māsa smejas
Dzintra šādas ēdamlietas nebija redzējusi, tādēļ vispirms pārliecinājās, cik tie skaisti ripo pa galda virsmu. Vecākajiem pusbrāļiem un pusmāsai par to bija lieli smiekli. «Tie tikai izskatās kā bumbiņas, bet īstenībā ir gardi ēdami augļi. Tavi brāļi un māsas Latvijā šitādus ir ēduši pilnām mutēm. Nu arī tev pienākusi pirmā reize tos noprovēt,» vēlēja tēvs.
No pusbrāļiem Jāņa un Jēkaba un pusmāsas Artijas Dzintra bija daudz dzirdējusi visādu interesantu stāstu par skaisto zemi tur, tālu rietumos. Gan jau bija stāstīts arī par āboliem, bet kas to visu lai atceras!
Vajadzēja izdzīvot
Dzintras māte Milda Īzaka ar savu pirmo vīru Jāni Īzaku no Latvijas izsūtīta 1949. gada martā. Ar septiņus, deviņus un 12 gadus veciem bērniem ģimene nonāca Omskas apgabala Uļjanovas rajona Petrovu ciemā. Bija arī vecāmāte, kura Sibīrijas mokas ilgi neizturēja.
Nomira arī Mildas pirmais vīrs, drīz vien ģimenē viņa ieveda bērniem patēvu Jāni Bluķi. Ar viņu Milda kopā jau brauca vilcienā uz Sibīriju, ātrā iepatikšanās un precēšanās gan jau bija mīlestības vadīta. Tomēr sava nozīme bija neparedzētajiem apstākļiem. Palikt vienai ar trim bērniem Sibīrijā bija arī liels izaicinājums, tādēļ tika veidota jauna ģimene. 1951. gadā pasaulē nāca Dzintra Bluķe.
Latvisks vārds
«Neesmu simtprocentīgi pārliecināta, bet kaut kādi palicis prātā, ka manu vārdu izvēlējās, lai būtu gaišs, latvisks, skaists un vienlaikus arī izturīgs – kā dzintars. Mazam kunkulītim pasaulē ienākot, ciemā atradās daudz labu cilvēku, kas no savas jau tā trūcīgās rocības kaut ko atvēlēja. Ja ne citādi, tad auklēja un ucināja, kad vien kādai saimniecei bija brīvs brīdis. Atceros, viens onkulis mani pa kluso krustīja, jo oficiāli to nedrīkstēja darīt. Viņš man esot uzdāvinājis dzintara krustiņu. Kāda cita sieviete Vēsma uz septiņu gadu jubileju man uzdāvināja grāmatu «Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu». Nezinu citu vērtīgāku dāvanu dzīvē par šo.»
Bērzu birzs
Bērnība Sibīrijā – tas bija skaists laiks, par kuru Dzintrai, protams, ir maz bēdīgu atmiņu. Galu galā tās bija viņas bērnu dienas, visgaišākās, visskaistākās. Un Dzintra jau nemaz nezināja, ka var dzīvot arī citādāk.
«Ziemā bija milzīgas kupenas, termometra stabiņš nereti noslīdēja zem mīnus 40 grādu atzīmes. Tad galvenais bija dzīvot prātīgi, lai nesaaukstētos vai dziļajā sniegā nepazustu. Netālu no mūsu ciema bija skaista birztala – tādas mēdz būt tikai Krievijā. Atceros pavasari – baltos bērzu stumbrus, zaļo lapotni debesīs un sarkanās mežrozītes bērzu starpā. Nu kas tad tur var būt briesmīgs?» retoriski izskan Dzintras jautājums.
Bērnībā viņa vienlīdz labi iemācījās runāt latviešu un krievu valodā, piecu gadu vecumā sāka likt kopā burtu rindas un lasīt teikumus. Pēc pusgada ģimene atgriezās Latvijā. Sibīrijā palika dusēt Mildas pirmais vīrs, kā arī vecāmāte.
Jāapmetas klētiņā
Iedzīvošanās dzimtajā Vecsaules pusē nebija viegla, jo mammas mājā bija iemitinājušies citi ļaudis. Atbraucējiem atvēlēja klētiņu. Tēvs Jānis bija zinošs amatnieks, ātri vien iekārtojās darbā būvbrigādē. Kolhozu darbus paveicis, viņš vakaros savu necilo klētiņu pārvērta skaistā namiņā. Tagad tur dzīvo Dzintras pusbrālis Jānis Īzaks, ap bijušo klētiņu sabūvētas skaistas dzīvojamās un saimniecības ēkas. Viņa ģimenes centība novērtēta, pērn konkursā «Bauskas novada rota» izpelnoties žūrijas simpātiju balvu.
«Kad iedzīvojāmies Latvijā, vecāki par Sibīrijas gadiem centās stāstīt ļoti maz. Tā bija elementāra pašaizsardzība – jo mazāk bērni zinās, jo retāka iespēja viņiem kaut ko nepareizi pateikt, novērtēt. Tā vecāki mūs sargāja. Tagad gan nožēloju, ka neuzņēmos iniciatīvu un pati neko daudz neiztaujāju. Žēl tēta, kurš mūsu ģimenē bija vispatriotiskākais, brīvības atgūšanu nesagaidīja. Mamma aizgāja 1999. gadā, pārmaiņas viņa uztvēra ļoti emocionāli. Varēja redzēt, ka viņas acīs ir prieks, laime un arī skumjas, ka šos nozīmīgos notikumus nesagaidīja citi ģimenes locekļi,» par vecākiem stāsta Dzintra.
Dziesmas dažādās valodās
Viņa gan paņem kādu dziesmu grāmatu – vērtīgāko Sibīrijas gadu liecinieci. Mamma to bija iesākusi, tad rodams māsas rokraksts. Ir latviešu sirdij mīļās un tīkamās dziesmas, ir jestras melodijas krievu valodā – viss kā dzīvē.
Atceroties jaunību Latvijā, Dzintra stāsta, ka nekāda īpašā Krievijas «šlepe» līdzi nav vilkusies. Bijusi tikpat jautra un dzīvi iepazīt griboša kā pārējie. Tāpat kā citi, arī viņa krāsoja gumijas čības ar krītu, lai, šādi sapucēta, skrietu uz ballīti. Māsai dažreiz aizrādīja, ka viņai esot pārāk daudz lieliem puķu rakstiem rotātu kleitu.
Baltie halāti
Dzintra visu mūžu nostrādājusi dažādās Bauskas aptiekās. Viņa atceras profesijas izvēles motīvus: «Gāju pa Kalna ielu, toreiz tai bija cits nosaukums, un ieraudzīju ielas malā aptieku. Pa logiem ieskatoties, redzēju darbinieces tik skaistos baltos halātos, ka es arī gribēju būt kā viņas. Aizgāju studēt farmāciju un nu jau četrdesmit gadus esmu šajā jomā nostrādājusi.»
«Baltie halāti sen aizmirsušies, tagad tērpi mēdz būt arī citādāki. Nav nekur pazudusi profesijas ideja – palīdzēt cilvēkiem. Taču ļaužu paražas ir ļoti mainījušās. Tagad, aptiekā strādājot, ir milzīga atbildība. Cilvēki mums nereti uzticas vairāk nekā mediķiem,» Dzintra atklāj profesijas aizkulises. Taču vienlaikus viņa piebilst – ja mazmeita izvēlēsies šo amatu, viņa neatturēs.
Kopā ar savējiem
Vakar Dzintra kopā ar vīru un mazmeitu bija aizgājusi līdz represēto piemiņas vietai Bauskā. Emocijām pilna vakarā bija Dzintras Gekas jaunās filmas noskatīšanās. Baušķeniece šīs kinematogrāfes darbus vērtē ļoti augstu, jo tie ir skarbi, bet ar lielu patiesības devu. Ik gadu Dzintra sastopama represēto saietos Ikšķilē. Tur tiek rasta savējo sapratne, kopīgā likteņa skaudrs apliecinājums. Tur viņa ir ar savējiem – Sibīrijas bērniem.
