Katoļu garīdznieka Andreja Mediņa priesterības 20. gadadienai 11. jūnijā bija veltīts pateicības dievkalpojums. Tas notika Bauskas novada Dāviņu pagasta Bruknas Kalna svētību kopienas jaunajā starpkonfesionālajā kapelā. Uz dievkalpojumu bija ieradušies vairāki simti cilvēku no draudzēm, kurās priesteris agrāk kalpoja, kā arī Bauskas, Vecumnieku, Iecavas novada iedzīvotāji.
Svētki kopā ar draugiem
Kapelas grīda, ko sedza jasmīnu un peoniju ziedlapas, atgādināja smaržīgu paklāju. Dekoru veidoja baušķenieku Seržānu audžuģimenes bērni, kuri kopā ar Lilitu un Jāni Seržāniem vasaru pavada Bruknas Kalna svētību kopienā, strādājot dārzā un veicot dažādus ikdienas darbiņus. Viņi bieži vien piedalās dievkalpojumos kā dziedātāju grupa.
Pateicības dievkalpojuma devīze bija «Dzīvot pa īstam». Svētku dienā šos vārdus priesteris Mediņš atkārtoja ne reizi vien, uzsvērdams, ka dzīvošana pa īstam nozīmē atvērt sirdi Jēzum, visai Dieva radītajai pasaulei un cilvēkiem, nevis ieslīgt remdenā pelēcībā. Uzrunā jubilārs atgādināja: «Svētki ir tikai tad, ja esam kopā ar draugiem. Jūs, kas šodien ieradāties Bruknā, esat mani vistuvākie cilvēki. Tieši jūs man dodat svētību un prieku kalpošanai. Es pateicos Kungam par bezgala skaistajiem kalpošanas gadiem. Ja es smaidu, tas nenozīmē, ka neesmu ievainojams, tāpēc visvairāk pateicos Dievam par pārbaudījumiem, ko Kunga neizmērojamā spēkā esmu izturējis. No sirds pateicos labdariem, visiem nesavtīgajiem cilvēkiem, kuri palīdzējuši jaunās kapelas celtniecībā un atbalsta kopienas darbību!»
Farizejiska augstprātība
Pateicības dievkalpojumu vadīja baznīcas vēstures doktors Andris Priede – priestera Mediņa kursabiedrs Rīgas Garīgajā seminārā, Ozolaines katoļu draudzes prāvests Romualds Baļčūns un Valmieras katoļu draudzes priesteris Andžejs Keziks.
Andra Priedes tēlainā sprediķa galvenā tēma bija veltīta termina «grēcinieks» analīzei garīgā un laicīgā izpratnē. Viņš atgādināja evaņģēlija stāstu par likuma dedzīgo kalpu farizeju Sīmani, kurš augstprātīgi uzskatīja, ka grēciniekiem templī nav vietas, jo viņi tikai traucē «pareizajiem» Kristus sekotājiem. Turpina Andris Priede: «Šī tendence ir aktuāla arī mūsdienās. Uzskatīt, ka grēciniekiem nav vietas baznīcā, ir tas pats, kas pateikt: slimniekiem nav vietas slimnīcā. Mēs katrs apzināmies savas vājības un trūkumus, tādēļ cenšamies tuvoties Jēzum, lai Viņš savā mīlestībā mūs dziedinātu, jo paši to nespējam. Patiesa grēku nožēla ļauj Kristum darboties mūsu dzīvē. Mēs sākam dzīvot pa īstam, kad jūtam vajadzību pateikties Dievam, Viņu slavēt. Gandrīz katra diena ir tāda, par kuru ikviens cilvēks var nest pateicības upuri.»
Liepājā nodibināta draudzība
Sveikt priesteri bija ieradies vairāk nekā 50 Saldus Svētā Pētera un Pāvila katoļu draudzes locekļu. «Bauskas Dzīve» sarunājās ar Ilvu Rumbenieci, Saldus novada Druvas vidusskolas kopmītnes audzinātāju. Viņa ir Andreja Mediņa kursabiedre Liepājas Universitātē. Kopā studējuši gan bakalaura, gan maģistra programmā, ieguvuši sociālā pedagoga, jaunatnes lietu speciālista un karjeras konsultanta kvalifikāciju.
Ilva Rumbeniece stāsta: «Andrejs bija mūsu kursa dvēsele, cilvēki tiecās pēc viņa sabiedrības. Mēs kontaktu nodibinājām interesantās un aizraujošās sarunās. Andrejs nesludināja un nekādā veidā necentās uzspiest ticību. Es vispār neko nezināju par reliģiju un baznīcu. Ceļu uz draudzi atradu pamazām, un par to ļoti priecājos. Mantojumā no priestera Mediņa Saldū ir palikusi brīnišķīgā katoļu baznīca, viņa un draudzes locekļu iedēstītais skaistais dārzs un, protams, atmiņas par dievkalpojumiem un daudzām citām norisēm, kas bija piepildītas ar entuziasmu, prieku, dzīvām emocijām. Šodien sveikt Andreju atbraukusi arī mūsu kursabiedre rīdziniece Ieva Grietāne.»
Iecelts par rezidējošo kapelānu
Vēlāk nesteidzīgā noskaņā «Bauskas Dzīve» tikās ar priesteri Mediņu. Viņš atcerējās ordināciju pirms 20 gadiem un kalpošanas laiku Kurzemē: «Liepājas Svētā Jāzepa katoļu baznīcā mani ordinēja toreizējais Liepājas bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis. Viņš bija arī mans garīgais tēvs. Tolaik jau dzīvoju Talsos un biju vietējās katoļu draudzes diakons. Pēc ordinācijas tiku norīkots par priesteri Talsu katoļu draudzē un vēl deviņās apkaimes draudzēs. Bīskaps drīz vien mani iecēla par Ziemeļkurzemes draudžu dekānu, bet kolēģi Gati Bezdelīgu – par Dienvidkurzemes dekānu. Talsu periods bija ārkārtīgi skaists un piepildīts, tomēr pēc 12 gadiem sapratu, ka sāku ieslīgt rutīnā, tāpēc lūdzu Kurzemes bīskapu Vilhelmu Lapeli pārcelt mani uz Saldu. Draudze tolaik darbojās vecā, mazā mājiņā. Ar Dieva svētību un cilvēku nesavtīgu palīdzību izdevās uzcelt jaunu baznīcu. Kalpoju vēl astoņās Saldus apkārtnes draudzēs, Lēnās nodibināju kopienu. Kopš pagājušā gada Saldus katoļu draudzē vairs nekalpoju.
Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis mani nesen iecēla par Bruknas Kalna svētību rezidējošo kapelānu. Tas nozīmē, ka Bruknā dzīvoju un kalpoju pastāvīgi. Visi, kuri vēlas, mani šeit var sastapt. Esmu pateicīgs bīskapam, ka tagad man ir dota iespēja sevi pilnīgi ziedot baznīcas sociālajam darbam. Tas rada apņemšanos un entuziasmu vēl vairāk pievērsties sociāli atstumtajiem mūsu sabiedrības locekļiem no visas Latvijas, Bruknā organizējot seminārus un rekolekcijas sadarbībā ar citām kristīgajām konfesijām un valsts institūcijām. Apzinos, ka šis laiks man ir dots, lai tiektos dziļumā gan savā personiskajā izaugsmē, gan kalpošanā cilvēkiem.»
