Šogad bija otrā reize, kad līgot nesanāca dzimtenē. Pirmā bija agrās jaunības gados, kad Jāņu vakaru kopā ar sporta komandas draudzenēm, sapinušas fuksiju rozā vainagus no ziedošiem krūmiem, vadījām pie pašu savākta ugunskura aizaugušā pļavā upes krastā Urālu kalnu Eiropas piekājē. Līdz saullēktam mūsu kompānija bija desmitkārt lielāka, jo pareizticīgajiem krievu ļaudīm ļoti patika latviešu pagāniskās izdarības ar vainagu peldināšanu un lēkšanu pāri ugunij.
Šogad biju mācību braucienā Amerikas Savienotajās Valstīs, un īsti stiprās saulgriežu stundas 21. jūnijā pagāja Bostonas Latīņamerikāņu krodziņā Harvardas ielā etniski raibā kompānijā, kuru vienoja aizrautīga mūzika, humorpilnas sarunas un vēlme iepazīt citam citu. 23. jūnija pēcpusdienā Baltijas valstu žurnālistiem bija iespēja noskatīties beisbola spēli pilsētā, kur visnotaļ amerikāniskā izklaide ir viena no vietējās sabiedrības sadzīves tradīcijām. Par līgošanu atgādināja desmittūkstošu publikas kopīgi dziedātās kantrimelodijas un popdziesmas, aizrautīgi plaukšķinot līdzi – gluži kā aizokeāna dziesmu svētku koris!
Amerikas Savienoto Valstu latvieši Līgo svētkus svin nevis tad, kad paredzēts, bet tad, kad var tam atvēlēt laiku. Bostonas apkaimes tautieši no trimdas draudzes nedēļas nogalē pirms saulgriežiem svinēja Piesaulē, savā Masačūsetsas īpašumā. Bijušās iecavnieces, kuras vairākus gadus dzīvo Floridas apkaimē, tiekas vairākas dienas pēc oficiāli svinamā datuma, zaļumos izbaudot aizraujošas sarunas, kad visas var tam izbrīvēt pietiekami daudz laika.
Tāpēc jau labuma no saulgriežiem netiek mazāk. Runa nav par pareizo datumu vai vietu, bet par iespēju uzņemt enerģiju, kas dos spēku visu nākamo gadu. Par laiku, kad pabūt kopā ar cilvēkiem, kuri bagātina. Par piederības sajūtu, kad ikviens cilvēks un mēs visi kopā esam daļa no neaptveramās dabas un kosmosa mistērijas.
