Paša dzimšanas diena vairākumam cilvēku ir svarīgs notikums, un dažam ir iespēja to svinēt vairākas reizes gadā.
Cipars izdzisis
Dienas vai divu starpība starp patieso un dzimšanas apliecībā reģistrēto pasaulē nākšanas dienu pirmās brīvvalsts laikā laukos dzimušajiem nav nekas neparasts. Bērni dzima mājās, bet reģistrēt pagastmājā viņus kāds no mājniekiem aizgāja ne uzreiz. Taču baušķenieces Dainas dati mainījušies ne tikai tāpēc.
Viņa dzimusi 12. martā, un tēvs pavasara darbu steigā uz pagastmāju meitu reģistrēt aizgāja mēnesi vēlāk. Tā nu dzimšanas apliecībā stāv datums 12. IV – ierēdņa paviršības dēļ. Ģimene iekļuva padomju represiju virpulī. Sibīrijas trimdā Dainas dzimšanas apliecībā mēneša apzīmējumā romiešu vieninieks bija «izdzisis», Iestādē viņai izdeva jauno personas dokumentu ar dzimšanas datumu 12. V, vēl mēnesi vēlāk.
«Tā nu svinu dzimšanas dienu 12. martā, 12. aprīlī un 12. maijā,» saka Daina. «Ģimene zina vienu datumu, tuvākie draugi – nākamo, oficiālais ir vēl cits. Viss pavasaris vienos svētkos!»
Pavisam oriģināls
Brunavas saimniece Iveta pirms dažiem gadiem piepildīja sapni – iekārtoja mūsdienīgu viesistabu, kur pulkstenis ir tumši cipari uz gaišas sienas ar pašu gādātu rādītāju mehānismu. Savdabīgā detaļa stellēta steigā, jo Rīgas dizainerei bija jāuzņem bildes žurnālam. «Vīrs un darbinieki pielīmēja ciparus ar abpusējo skoču, un, tiklīdz paguva nobildēt, visa instalācija no sienas nobira,» atceras Iveta.
Otrreiz darbinieks ciparus lēni un rūpīgi piestiprinājis ar kārtīgu līmi. Savietojis visu, pasaucis saimnieci – turēs mūžam! Iveta skatījusies uz ciparnīcu – kaut kas nav īsti pareizi, bet vispār smuki… Līdz attapusiess – devītnieks uzlīmēts spoguļattēlā! Meistaru konsīlijs izpētījis situāciju un secinājis – ja raus nost, sienā būs robs, tāpēc atstājam! «Tagad man ir pavisam oriģināls pulksteņa dizains, ar ko pārbaudīt ciemiņu vērību,» smej brunaviete.
Neļāva aizlidot
Sirsnīgs sadarbības partneris no Lietuvas Ivetai dzimšanas dienā dāvanā atvedis krāsainu mākslīgā putna figūru baltā būrī kā simbolu viņas spilgtajai izdomai. Kādu laiku dāvana uz plaukta stāvēja mierīgi līdzās naudas nesējām ziloņu figūrām, bet kādudien Iveta ievērojusi – būris ir vaļā, putns pazudis.
Meklējumi nebija ilgi – turpat zālienā pie peoniju krūmiem ciemos atbraukusī mazmeita mēģināja plastikāta spārnaini pierunāt lidot. Kad Iveta apvaicājās, kāpēc atknibinājusi būri un nesusi putnu laukā, visnotaļ vecmāmiņas atjautību mantojušais meitēns pārliecinoši atteica: «Viņš gribēja aizlidot, bet es to noķēru!»
