Šopavasar braucot uz Vecumniekiem un sēžot līdzās šoferim, mēģināju tālrunī uzspiest sazvanāmā cilvēka telefona numuru. Neizdevās. Auto pa valsts ceļa bedrēm un grambām tik ļoti kratījās un lēkāja, ka nemitīgi nospiedās aplamais cipars. Un šī nav tāda vienīgā brauktuve, pa kuru pārvietojoties, gan mašīna, gan cilvēka veselība tiek lauzta. Vēl spilgts piemērs ir ceļš no Pilsrundāles līdz Svitenei – pavasara, rudens un tagad jau arī ziemas laikā tikpat kā neizbraucams, vietām vairāk atgādina arumus, ne ceļu. Rundāles novada domes deputātiem, šķiet, pacietības vadzis bijis pilns, un beidzot tas lūzis, jo viņi nolēmuši šo ceļa posmu pārņemt no valsts pašvaldības pārziņā un beidzot kārtīgi saremontēt.
Lēmums pieņemts vietējo iedzīvotāju interesēs un viņus, protams, priecē. Iespējams, nav pārāk sadrūmusi arī valsts akciju sabiedrība «Latvijas Valsts ceļi» (LVC) – vismaz kāds sabrukuša ceļa gabaliņš no viņu kakla nost. Tomēr citu pašvaldību vadītāji varētu arī nedaudz gremzties par šādu «gājienu». Valstij nu ierādīta taciņa, kā tikt galā ar ceļu remontiem – nogrūdīs tos pašvaldībām vēl lielākā apmērā. Pēc LVC sniegtās informācijas, pašlaik kopējais Latvijā uzskaitīto autoceļu un ielu garums – 73 592 km, no tiem jau tagad pašvaldību autoceļi un ielas ir 38 478 km, kas veido 53% no visa kopējā autoceļu tīkla. Va/s «Latvijas Valsts ceļi» pārziņā esošais valsts autoceļu kopgarums ir 20 131 km.
Valsts kontroles mājaslapā palasīju pārskatu par pašvaldību ceļu pārvaldību, tur cita starpā minēts: «Revīzijai piesaistītais eksperts, kurš veica 26 ceļu un ielu ar asfalta segumu un 45 ceļu un ielu ar grants segumu apsekošanu, konstatēja, ka kopumā 40% apsekoto ceļu un ielu vairs nav piemērotas «bedrīšu remontam», jo segums ir vienos labojumos.» Nu un tālāk? It kā mēs ik dienas neredzētu, ka daudzi asfalta posmi ir bedrīšu ielāpiem klāti kā tekstilmozaīku stilā darināti deķīši. Laukos pašvaldībās kļūst aizvien mazāk nodokļu maksātāju. Kur tad to naudu pašvaldību ceļu remontiem ņems?
