Kaitina viena atšķirība no padomju laikiem. Toreiz viens no galvenajiem preses pārstāvju uzdevumiem bija uzklausīt parasto strādnieku, kas tagad ir gandrīz neiespējami. Visu vietā runā sabiedrisko attiecību speciālisti vai vadība. Rodas iespaids, ka cilvēki, kas beiguši vidusskolu un augstskolu, nemāk sarunāties.
Saziņas problēmas kļūst par mūsdienu sabiedrības pazīmi. Varbūt pēc tūkstoš gadiem par šo gadsimtu teiks: «Laiks, kad cilvēki zaudēja prasmi saprasties.» Iedzīvotāji nespēj pašvaldības un valsts dienestiem pastāstīt, kas tiem vajadzīgs. Valsts iestādes rīko pasākumus, aptaujas, seminārus, lai noskaidrotu cilvēku vajadzības un viedokļus, bet tos nesaklausa. Valdības pārstāvji aizvien biežāk norāda, ka prastajai tautai jau pietiek ar lozungiem un saukļiem, mērķus un darbus viņiem nesaprast. Eiropas Savienības atsūtīto dokumentāciju nacionālo valstu iestādēm nākas saskaņot vairākus gadus.
Bieži vien paiet stundas, dienas un pat nedēļas, līdz caur oficiāliem «atrakstīšanās» dokumentiem, izmisīgām «kļauzām» un «oficiāliem» viedokļiem izdodas saklausīt tos pāris patiesos teikumus, kas noslīkuši birokrātijas jūrā. Izrādās, risinājums ir ļoti vienkāršs, un bieži vien nav vajadzīgi dokumentu kalni, bet gan brīdis pasēdēšanai kopā, lai viens otru saprastu.
Tas atgādina stāstu par Bābeles torni. Leģenda vēsta – Dievs iedeva cilvēkiem dažādas valodas, un sapratne zuda. Man liekas, ka viss bija vienkāršāk – uzradās pieci uzskaitveži ar «skaidrojošām rekomendācijām», un ar to pilnīgi pietiek. Latvija un Eiropas Savienība pašlaik nokļuvusi tādā pašā situācijā – jo lielāka nozīme «pareizajam viedoklim» un papīram, jo mazāka iespēja cilvēkiem citam citu saprast.
