Virsrakstā likto slaveno teicienu ir dzirdējušas visas paaudzes un dzirdēs arī nākamās. Par to laiku, kad zāle bija zaļāka, ļaudis gudrāki, aktīvāki, medaļas sporta spēlēs bira no gaisa un tā tālāk.
Nav jau žēl, ka atrodas vecākas paaudzes pārstāvji, kas mēģina iedvesmot jaunos ar vēstījumiem par pagātnes varoņdarbiem. Tomēr ir situācijas, kad šie pārmetumi un stāsti dara vairāk ļauna nekā laba.
Piemēram, sportā. Kādreiz visi esot bijuši spēcīgāki, aktīvāki. Atceros, ka pirms 20 gadiem iespēju trenēties bija daudz mazāk. Arī apmeklējums nebija liels. Vidusskolā uz basketbola treniņu reizēm atnāca tik maz, ka varējām tikai viens pret vienu uzspēlēt. Jā, jaunieši gāja uz stadionu, bet to viņi dara arī mūsdienās.
Manos skolas gados pieaugušie sūrojās, ka bērni par daudz sēž pie televizora. 19. gadsimta daudzu rakstnieku atmiņās minēta pārlieka aizraušanās ar grāmatu lasīšanu – sēž un ārā neiet. Patiesībā visos laikos bērnu darbošanās ar fiziskajām aktivitātēm lielākoties paliek uz vecāku sirdsapziņas – cik centīgi ved atvases uz pulciņiem, spēlēm vai dodas kur kopā, tik arī būs.
Tas pats stāsts par noziedzību, alkoholismu, cigaretēm. Skolas laikā nāca klāt pirmo klašu audzēkņi un prasīja uzpīpēt. Stāsti par slavenajiem 90. gadu kautiņiem vēl šodien dzīvi. Un nu šī jau pieaugusī paaudze mūsdienās sūkstās par bērniem, kas dzer un pīpē skolas vecumā. Vaino izglītības sistēmu un sabiedrību. Informācija gan liecina, ka aizraušanās ar smēķiem un dzeršanu ir samazinājusies.
Pieļauju, ka šādās situācijās efekts var būt tieši pretējs – liela gaušanās par «labajiem senajiem laikiem» var noskaņot negatīvi jauniešus. Stāstot par to, izvērtējiet, cik realitātē tie bija labāki par mūsdienām!
