Tuvojas 23. augusts – staļinisma un nacisma upuru atceres diena. Bijušais Pamūšas speciālās internātpamatskolas direktors, iepriekš Iecavas vidusskolas skolotājs Edgars Vilks 1974. gadā sāka strādāt par direktoru Līgatnes vidusskolā Cēsu rajonā. Viņš bija absolvējis Latvijas Valsts universitāti, studēja vēsturi.
Visi gali ūdenī
Minētā gada 16. decembra pēcpusdienā viņam no skolas zvanīts uz dzīvokli un prasīts ierasties mācību iestādē, jo esot pazudusi elektrība. Uzvilcis ziemas mēteli, direktors tūlīt steidzās uz skolu un mājās vairs nepārnāca. Izrādījās, ka neviens viņam nav zvanījis un skolā elektrība nebija pazudusi, bet… pazuda pats direktors. It kā būtu izgaisis. Arī Bauskā to zināja. Skolā valdīja sa-traukums un minējumi. Tad atcerējās, ka pie skolas bija redzējuši brūnganu «Volgu» – jaunās automašīnas modeli. Piederīgo mēģinājumi ko noskaidrot un meklējumi beidzās ar neko.
Nākamā gada 19. maijā milicija E. Vilka dzīvesbiedri skolotāju Āriju Vilku aizveda kādus 25 kilometrus lejpus Līgatnes pie Gaujas un parādīja izskalotu līķi. Skolotāja gandrīz zaudēja samaņu… tas bija Edgars. Viņš neizskatījās pēc puvekļa, kas turpat pusgadu būtu mircis ūdenī. Šī bija tikai atbildes atļautā daļa. Ārija Vilka bija vienīgi identificētāja.
Kad un kā E. Vilks Gaujā bija noslīcis, var izteikt tikai versiju. Čeka mēdza lietot kādu ķīmiski veidotu vielu, sauktu par «neptunu», kas rada nemaņu. Skolotāju no Rīgas aizveda tuvāk Līgatnei un bez lieciniekiem mierīgi ielika ūdenī, lai noslīkst. Versija izteikta pēc baušķenieka Roberta Indriķa liecības, kurš, saņēmis «neptunu», nezina, kā nokļuvis čekas izolatorā.
Nāves biogrāfija
Viss tālākais tika atstāts citu ziņā, lai tie sagādā miršanas dokumentu, iepriekš zinot, kāds būs gala secinājums, proti – skolotājs savā nāvē vainīgs pats.
Novadpētniecībā skolotājs uzdeva skolēniem vākt un pierakstīt atmiņas par karu. Mācīja strādāt patstāvīgi. Tā audzēkņi uzzināja neatļautas atmiņas un notikumus, ko viņi nedrīkstēja zināt. Uzzināja par karu, kas bija citāds nekā grāmatās un dzejā. To nu skolotājam nepiedeva. Pats pazuda bez vēsts. Skolā notika kratīšana. Konfiscēja skolēnu savāktās un pierakstītās atmiņas.
Laulību ceļā E. Vilks bija nokļuvis radu saimē, kurā bija ar nāves sodu notiesātie un deportētie, kurus viņš pat nebija redzējis. Pēc izcelsmes viņš bija polis. 1939. gadā pēc Rietumpolijas okupācijas tika noslepkavoti daudzi tūkstoši viņa tautiešu – poļu virsnieki un zinātnieki. Arī viņš tagad varēja būt lieks. Vēsture viņam bija zinātne, nevis politika. Nepareizi. Tie bija staļinisma un totalitārisma atdzimšanas gadi un Valsts drošības komitejas (VDK) pārvēršana atkal par īsto čeku.
Ēnā palikušie
Pēdējais Latvijas VDK priekšnieks Edmunds Johansons skaidro, ka kompartijas pirmie sekretāri, kuri vadīja VDK struktūras, akceptēja to procesuālās darbības un rīcību. Tātad arī skolotāja Edgara Vilka noslīcināšanu akceptējis to gadu Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss (1916 – 1994). Par praktisko darbību VDK atskaitījās pirmajam sekretāram. Tātad arī par skolotāja Vilka noslīcināšanu atskaitījās tam pašam Augustam Vosam.
VDK darbības aspektus noteica kompartijas funkcionāri, VDK darbinieki tos izpildīja. Padomju laikā bija teiciens – čeka ir partijas vairogs un zobens. Skolotājam Vilkam trāpa «partijas zobens», un viņa vairs nav.
VDK darbība pie Gaujas un pirms Gaujas – profesionāla. Dokuments ir, ka čeka nekur nav vainojama neatkarīgi no tā, cik reižu skolotājs noslīcis, sapuvis vai no miroņiem piecēlies. Tāda ir «miršanas izziņa» tiem, kuri netiek nodoti tiesai.
Divas reizes noslīcis
Pēc dokumentiem E. Vilks noslīcis 16. decembrī. Pēc tam ziemā, piecēlies no miroņiem, redzēts Rīgas centrā, divu kungu pavadībā ieejot «Bērnu pasaulē». Visi izkāpuši no mašīnas. Pēc tam skolotājs atkal noslīcis. Tagad jau otro reizi. Izmeklēšanas un ekspertīzes, protams, nenotika.
Johansons tagad atzīst – likumības nebija. No čekas tika prasīta profesionāla darbība, nevis likumu grāmatu šķirstīšana. Likums bija pati partija, neostaļinisma atjaunotājs Brežņevs un Voss – šī likuma panti. Skolotājs Vilks likvidēts pēc šiem pantiem.
Skolotāja Ārija Vilka mūža nogurumā, savā guļamkrēslā sagumusi, mēģina paskatīties acīs – pirms aiziešanas gribu zināt patiesību. Ko sacīt tādā reizē, lai nepārsteigtos? Humanitārā ziņā – skolotājs Edgars Vilks ir cilvēku prāta aptumsuma upuris. Tiesiskā ziņā – politiska slepkavība. Viņš nav tiesāts.
Kam žēloties? Skolotājai vientuļai savā istabiņā Uzvaras ciematā sāp. Ļoti sāp. Visu mūžu mācījusi bērnus. Pēc tam auklējusi citu bērnus. Edgaram neļāva mācīt. Viņa sen nav. Sāp. Senāk vecie ļaudis deva padomu – lielās dzīves sāpēs paraudi. Paliks vieglāk. Sāpes jāizraud. Tomēr pasaulē ir sāpes, kuras nevar izraudāt.
VĒSTURES PĒDAS
Miršanas izziņa, kura maskē skolotāja Edgara Vilka likvidēšanu
Bauskas novada dzimtsarakstu nodaļa
Izziņa par miršanas reģistrāciju 2016. gada 20. maijā
Ziņas par mirušo: vārds – Edgars, uzvārds – Vilks
Dzimšanas datums: 1924. gada 23. marts
Dzimšanas vieta: Iecavas novads, Latvija
Miršanas datums: 1974. gada 16. decembris
Miršanas vieta: Līgatne, Līgatnes novads, Latvija
Ziņas par miršanas reģistru:
Reģistrācijas iestāde: Cēsu rajona Līgatnes ciemata padome
Reģistrācijas datums: 1975. gada 19. maijs
Reģistra numurs: 18
