Esam divu nozīmīgu notikumu atceres viducī. Vakar svinīgās uzrunas un koncerti lika atcerēties notikumus pirms 25 gadiem. 1991. gada 21. augustā Latvijas Republika reāli atguva neatkarību. Rīt, 23. augustā, atcerēsimies, kā pirms 27 gadiem divi miljoni rokās sadevušos Baltijas valstu ļaužu veidoja 600 kilometru garu dzīvo ķēdi. Jūtot līdzcilvēka plaukstas siltumu, mēs devām spārnus sapņiem par brīvu un neatkarīgu valsti.
Nu ir sava valsts, pašu ievēlēti politiķi, ir savi veiksminieki sportā, talanti kultūrā, uzņēmīgi komersanti. Ir arī neveiksminieki, skauģi, zagļi un nodevēji. Pilns demokrātiskās sabiedrības indivīdu spektrs. Apzinoties šo realitāti, vienlaikus pārņem skumjas. Cik ātri daži līdzcilvēki aizmirsuši blakusstāvētāja rokasspiedienu, svešinieka pasniegto karstas tējas krūzi barikāžu spelgonī, aizlūgumu par valsti nakts ugunskuru gaismā pie Baltijas jūras. Cik gan ātri ilgas pēc neatkarības nomainījusi negausīga mantkārība, cinisms un necieņa citam pret citu.
Un nevajag runāt par tiem tur «zagļiem», kas Rīgā, Saeimā vai valdībā! Tepat Bauskas novadā mūsu līdzcilvēki zog un rauš svešu labumu, turklāt strādājot pašvaldībā. Viena speciāliste izraksta dubultīgus bankas rēķinus, svešu naudu ieskaitot savā kontā. Cita samudžinātajos dokumentos par darba algas saņēmēju pamanās fiktīvi noformēt radinieku. Kāds deputāts cinisma murgos aizrunājas līdz lopu vagoniem, ar kuriem viņu grasoties sūtīt uz Sibīrijas koncentrācijas nometnēm.
Pazīstot šos cilvēkus, varu teikt, ka viņi ne badā dzīvo, ne staigā lupatās un kankaros saģērbušies, nedz skolai garām gājuši un iekšā nav trāpījuši. Izglītoti, situēti cilvēki. Kur viņi pazaudējuši Baltijas ceļā justo vienotību, kur zudusi tā laimes sajūta, kas savulaik ritēja asarās pār vaigiem 4. maijā un 21. augustā? Nav viegli nest lepnumu par tautu un iedegt patriotisma liesmu par valsti, ja līdzās ir tādi cilvēki. Tādēļ mums jābūt divtik stipriem, lai šādi ļaudis nespētu kaitēt mūsu novadiem un valstij.
