Līksmajā drudzī pirms jaunā mācību gada vērmeļu pikuci iemeta izglītības ministrs Kārlis Šadurskis («Vienotība»), atgādinot jau vairākkārt apžļambāto un tā arī nenorīto krupi par pirmklasnieku vecuma cenzu no sešiem gadiem. Šeit nav runa par mūsdienīgu pieeju stagnējošās izglītības sistēmas pārveidei, bet gan par masu, ņemot vērā tuvākās nākotnes demogrāfijas ainu.
Tā ir skolēnu masa, kam jābalsta novecojušas, neefektīvas un lemtspējīgu jauniešu noraidītas izglītības sistēmas funkcionēšana. Politikas veidotāji nespēj saņemties reformēt audzināmo skaitam sen pārmērīgi uzpūsto pedagogu armiju, tāpēc palielina skolēnu bariņu. Šadurska čivināšana par 19 gadus veciem jauniešiem, ko valsts ekonomika nevar atļauties turēt skolas solā, ir vēl liekulīgāka. Vairākums jauniešu darba tirgū kā iekšzemes kopprodukta ražotāji ar normālu profesijas izpratni nonāk ne agrāk kā 22 gados. Ja neaizbrauc strādāt citur, jo izaugsmes iespējas un atalgojums ārzemēs joprojām ir nesalīdzināmi vilinošāks nekā šeit. Iemesls tam pirmām kārtām ir politiķu liekulība un darbošanās savu «sponsoru», nevis sabiedrības labā.
Jaunā paaudze nav līdzeklis, ar ko pildīt nepiemērotu pedagogu maciņus un uzlabot neizlēmīgu politiķu reitingus. Nule nosvinētās neatkarības atjaunošanas gadadienas fonā nevar nepamanīt, cik ļoti mūsu brīvās valsts politiķu izrādīšanās atgādina kādreizējā padomjlaika «kretīnu baleta» ainas. Izglītības sistēma ir jāmaina, beidzot atsakoties no darbiniekiem, kuri nespēj augt laikam līdzi. Varbūt tad arī jaunieši gribēs kļūt par pedagogiem un audzinās labākai valsts nākotnei paši savus bērnus.
