Māsīcas mazmeita gluži kā tai dziesmā stārķis, kas ozolā klabina, jau visu augustu nemitīgi skandē: «Gribu uz skolu!» Kad topošajai pirmklasniecei vaicāju ilgu iemeslu, atbilde pārsteidza ar praktisko loģiku: «Mazos burtus protu skaistus uzrakstīt, bet lielie man nesanāk. Gribu iet uz skolu un iemācīties tos rakstīt.»
Citkārt pieaugušie kopš augusta vidus ar ironisku pieskaņu balsī biedē mazos skolasbērnus, ka «suņu dienas» drīz būs cauri. Atceros, par mani tāpat smējās. Vasarā ābolu spaiņus staipot un kolhoza šķūņos siena ķīpas cilājot, «suņu dienas» bija tā nogurdinājušas, ka vēlējos ātrāk nokļūt skolas solā. Iespējams, bērnības darbi man sakārtoja lietu un vērtību sistēmu tā, ka izvēlējos profesiju, kas ir maksimāli attālināta no govju ganīšanas un biešu kaplēšanas.
Taču – ko darīt ar skolēnu, kurš kā pirmziemas kazlēns, ar visām četrām atspēries aizgalda vārtos, skaļi vēstī: «Es negribu uz skolu!»? Šeit pieminama Latvijas Universitātes profesora, fiziķa Vjačeslava Kaščejeva atziņa: «Katram pedagogam jāstrādā ar tiem bērniem, kas ir atnākuši.» Kādam šķitīs skarbs, taču patiess profesijas definējums. Īpaši svarīgi tas patlaban, kad katrs skolēns ir gan pedagoga atalgojuma sastāvdaļa, gan skolas pastāvēšanas pamats.
Vai arī pedagogs drīkst teikt vārdus «es negribu uz skolu»? Augusta konferencē un pedagogu semināros dažiem skolotājiem tieši tā vaicāju – vai viņi grib iet uz skolu. Noliedzošas atbildes nedzirdēju. Vai tā bija laba audzināšana, apzinīgums vai varbūt profesionālais idiotisms? Esmu pārliecināts – tā nav. Aiz ārējās nolieguma čaulas gan bērniem, gan skolotājiem un, iespējams, arī vairākumam vecāku tomēr slēpjas latviskajā dzīvesziņā kodētais vēstījums: «Dar’ man, tēv(i)s, pastaliņas…». Šī atziņa lai visus ar skolu saistītos spēcina deviņu mācību mēnešu garumā!
