Apsveicot dzejas mēnesī visus, nododu vērtējumam un pārdomām šo vēl nepublicēto dzejoli.
Ai, Latvija mana,
Tu kā ābele
Aizlauztiem zariem
Pēc lietus un vētrām…
Stāvi Baltijas krastā
Basām kājām,
Tu viļņu atspulgos
Mulsdama veries…
Ai, Kurzeme – Dundagas sili,
Ai, manas Zemgales pilis,
Ai, Gaiziņa nopūta, ezeri zilie.
Vēl tikai Daugava cerīgu spēku dod.
Ai, Latvija mana, pēc kara Tu od.
Tu šodien kā ķīlniece,
Kā piesmieta, pamesta
Māte, kas bērnus krustcelēs gaida…
Tu bārene, Tev pāri nodara
Tie varas un mantas kārie,
Tev brūce dvēselē asiņo dziļa,
Viltīgie Rietumu vēji to plēš…
Ir atnācis piedodošs rudens,
Šogad raža nav bagāta…
Ziemeļu vējš nežēlos,
Tas solās būt negants…
Arī ziemā Tev sāpēs,
Kad pēdējo lapu aiznesīs vējš.
Būs vilšanās liela, jo Tu
Starp citām ķīlniecēm stāvi…
Vien Dieva sauciens negaidīts
Spēs lietas sakārtot un remdēt sāpes.
Veļi un senču padoms Tevi mierinās
Nāks palīdzēt, palīdzēs – tici…
