Bioloģiskajā saimniecībā «Ozoli» septembrī divas dienas pieredzi apguva zemnieki, kas piedalās bioloģiskās zemkopības arodmācību kursos. Centos viņiem parādīt, kāda ir gadsimtu pieredzē balstīta zemkopība.
Eiropa komercializē
Kā cilvēces attīstības vēsture, katrā valstī ir viena pareiza zemkopība, kas atkarīgā no klimata un sabiedrības attīstības apstākļiem, bet mēs – tipiska zemkopju tauta – tagad esam ierauti globālajā sistēmā. Bioloģiskā saimniekošana Eiropas Savienībā (ES) patlaban tiek komercializēta un atkāpjas no kvalitātes kritērijiem, jo to vienoti noteic regulas.
Zemkopība un lauksaimniecība ir atšķirīgas, jo pēdējā netiek ievērota garīgā komponente, ko uzsver biodinamiskās lauksaimniecības pieredze. Zemkopju tautas mīt viensētās, ko manto paaudzes, nevis pārdod. Pārdod lielos uzņēmumus. Tajās pārtikas ražošanā ievēro apriti pēc dabas un Dieva likumiem – vienu graudu iesēj, no saņemtajiem desmit vienu atstāj, lai turpinātu auglības ciklu. Tiklīdz šo ciklu izjauc, rodas problēmas.
Mēs negribam ķīmiju, jo tās lietošana ir radījusi sekas – augsnes mineralizāciju, piesārņojumu u. c. Biodinamiskās lauksaimniecības pamatlicējs Eiropā Rūdolfs Šteinerts pagājušā gadsimta vidū prognozēja – drīz pārtikas būs pilni galdi, bet tā nebūs veselīga cilvēkam, jo dominēs pārtikas piedevas un dārga medicīna. Līdz tam jau gandrīz esam nonākuši.
Pašpietiekamās viensētas
Īsts zemnieks domā par daudzām funkcijām, pirmkārt, par viensētas cikla uzturēšanu un nodošanu nākamajai paaudzei, tāpēc kontrolē visu savā saimniecībā. Eiropā viensētu ir maz, taču tās ir pašpietiekamas, jo rada sev visu pašas. Tas atrisina arī ceļu problēmu, jo viensētai nevajag ne lielus agregātus, ne milzīgas piegādes, ne liela apjoma produkcijas izvešanu.
Ciematos rodas bara cilvēki. «Straumēnos» aprakstītais modelis – 40 – 60 ha ar 25 gotiņām – ir dzīvotspējīgs arī tagad, jo nodrošina trīs četras vienas ģimenes paaudzes ar iztiku un darbu, ar dabisku aprites ciklu saglabā zemes auglību. Svarīga ir barība – lopiem pareizā ir zāle, tā dod labāko pienu un gaļu, nodrošina govs veselību un vērtīgu mēslojumu.
Trīs lopkopības «vaļi» ir sliekas, bites un govis. Bites apputeksnē augus, govis dod labāko mēslojumu, sliekas strādā, lai zeme būtu auglīga. Pārāk daudz arot, zaudējam – iznīcinām sēnes un baktērijas, kas palīdz augiem uzņemt barības vielas. Vietnēs youtube.com un laukutikls.lv ir pieejamas brazīlieša Hairo Strepo Riveras lekcijas par augsnes auglību, ko viņš pērn lasīja Latvijā, tās jāredz katram zemkopim. Viņam ir hromatogrāfijas metode augsnes dzīvīguma noteikšanai un paņēmieni, kā atveseļot saindētu zemi divos gados.
Jaunas tehnoloģijas
Latvieši izgājuši cariskās Krievijas, vācu muižas un viensētu idilles saimniekošanas modeli, bet kolhozu un ES subsidēto lielsaimniecību darbības modelis ir līdzīgs – viens brauc ar «Volgu», bet cilvēku vairākums tikai pārdod savu darbaspēku. Eiropas subsīdijas kontrolē un pakļauj zemniekus. Tās neļauj iegūt veselīgu, enerģijas bagātu pārtiku. Sekas ir kataklizmas, kas mums draud no pārmērīgas ražošanas, lauki, kas iztukšojas.
Bioloģiskie lauksaimnieki ir dažādi – vieni vēlas saņemt prāvākas subsīdijas, citi – labāku pārtiku sev un ģimenei. Daļa domā par biznesu, jo bioloģiskajiem produktiem ir liels pieprasījums. Mācību grupā mēģināju zemniekus provocēt, lai viņi domātu par kopsakarībām. Jāskatās uz laukumu kopumā, ne tikai izmantojot receptes un tehnoloģijas, kā ātri iegūt naudu.
Domāju, ka nozarē notiks liels pavērsiens, kad ikviens ar mobilo ierīci varēsit nolasīt no jebkura dārzeņa vai augļa tā sastāvu – uzzināt, vai tas ir veselīgs un vērtīgs vai ne. Šajā virzienā strādā angļu zinātnieks Džoels Viljamss, kam ir jaunas tehnoloģijas un metodes, kā pareizi uzturēt augsnes dzīvīgumu, nesabojāt to ar minerālmēsliem, un neart par daudz, bet ievērot pareizu augu secību.
