Saimniece Silva Bērenfelde Vecumnieku novada Vallē divas dienas aizvadītajā nedēļā veltīja ugunskura pupiņu zupas gatavošanai tradicionālajā Stādu dienas rudens gadatirgū saimniecībā «Dzērves».
– Sestdien pie katla «Dzērvēs» stāvēju kopā ar dēlu, viņš man palīdz jau trešo gadu. Pati te gatavoju pupiņu zupu kopš pirmā gadatirgus pirms astoņiem gadiem, citur roku neesmu iemēģinājusi.
Šogad jāvāra ar lauztu un ieģipsētu roku, bet nav nekāda vaina. Citi prasa – kur tu, Pūce, salauzi spārnu? Vienkārši nokritu. Par Pūci mani dēvē, kopš izveidojām biedrību «Valles pūces», dažs mani tikai ar šo vārdu vien pazīst. Vienugad vārīju zupu pēc insulta, un arī nekas!
Ikdienā strādāju Ķekavas putnu fabrikā. Esmu sertificēta biškope, pašlaik zinības nododu dēlam.
Zupas gatavošanai aiziet divas dienas. Citugad ņēmu brīvdienu darbā, bet šoreiz brīvdiena sanākusi neviļus, jo jāārstē salauztā roka. Šī ir «fiksā» zupa – uz vietas salieku sastāvdaļas, kas jau iepriekš sagatavotas, daļa uzvārīta pusgatava. Gaļu un pupiņas iepriekšējā dienā savārīju buljonā, lai nepazūd garša. Iepriekš sīpoli un burkāni jāsasmalcina un jāapcep, jāsagriež kartupeļi. Ja grib vārīt uz vietas, aiziet vairāk laika, kamēr gaļa kļūst mīksta, tad daļa cilvēku pie zupas nemaz netiek, jo pēc iepirkšanās aizbrauc.
Visas sastāvdaļas zupā ir no mana dārza, tikai žāvētā gaļa pirkta veikalā. Pupiņu zupu vāru arī mājās, taču ir pavisam cita garša, kad vāra uz ugunskura. Šo zupu ietekmē daba – šogad stiprāks vējš uguni pūš prom, to vaktē Dāvis. Pirmajā gadā lietus ūdens katlā bija vairāk nekā pašu ielietā, jo gāza kā ar spaiņiem. Toreiz vēl nezināju, ka vispirms buljons jāuzvāra, un pavardam bija citāda konstrukcija. Nevarēja katlu dabūt no uguns nost, jo pamats bija bruģēts ar akmeņiem un virums vārījās arī tad, kad gruzdošās pagales no tā apakšas bija izbakstītas. Tagad katlu vieglāk nocelt, esmu arī iemanījusies gatavot uz ugunskura un cenšos, lai ap desmitiem, kad galvenā apmeklētāju plūsma sākas, zupa jau būtu ēdama.